Mans vīrs un viņa mīļākā apskāvienos…Situācija, kad tā vien gribas kliegt…

Bet viņš krūmos ar nosaukumu Aijiņa, bez rūpēm un problēmām, cik viegli. Ko gan nenācās pārdzīvot, slikto medmāsiņu attieksmi, par to, ka pamodināju viņas naktī (sākās kontrakcijas), pēc tam – vesels pūlis jaunu praktikantu, sāpes, daudz un smagas fiziskas sāpes, bet pat tad es centos iztēloties, ka viņš ir man blakus, ka viņš mani no muguras apskauj, atbalsta, runā maigā balsī, maigi skūpsta – man no tā kļuva mazāk sāpīgi.

LASI VĒL: Kas katrai sievai ir jāzina par vīra mīļāko

Bet, ja viņš būtu bijis klāt…Jā, interesanti, kur gan viņš tajā laikā bija? Es jau nu to vairs neuzzināšu, bet es nez kāpēc nojaušu. Fū, tik pretīgi un nejauki. Negaidīju ko tādu no tuva cilvēka. Lai kā arī es centos nevienu savā sirdī neielaist, viņš tur iekļuva, iekārtojās tur un iestādīja puķītes. Tagad visas dobes ir izjauktas, puķes izrautas ar saknēm, un sirdij tik sāpīgi, ļoti sāpīgi. Es viņu ienīstu!

Bet vajag dzīvot tālāk. Es esmu jauna, skaista, temperamentīgs, ar spilgtām dzīves ambīcijām un samērā mērķtiecīga. Jā, mans pašvērtējums krītas, gribas pateikt visu tieši otrādi, pēc dzemdībām jūties, it kā būtu par 20 gadiem vecāks, bet spogulī – izmocīta, miega bada nomocīta seja, sekss nav jau pusgadu, ambīcijas pie milzīgā autiņu kalna ir pazudušas, un dzīves mērķus ir izjaucis kāds reiz mīļš un tuvs cilvēks. Nē, nē, nē, nedrīkst ļaut sev padoties, aizmirsties stūrī un lēnām ieslīgt depresijā. Rokas nolaižas, vairs neko negribu darīt.

Skatos uz savu mazulīti ratiņos: mierīgi guļ un skatās uz mani ar savām lielajām ačtelēm, it kā saprot, nekliedz. Dēliņ, ko nu darīt? Negribas, lai mums ar tevi būtu “nepilnvērtīga” ģimene, kā tagad runā bērnudārzos un skolās. Pieņemsim, ka mēs izšķīrāmies un es tev atradu jaunu tēti, kur ir garantija, ka viņš neizrādīsies sliktāks? Pirms iziet pie vīra, es piecus gadus pārbaudīju tavu tēti, uz krāpšanu, starp citu, arī.

Visus šķēršļus apgāja, un laimīgs aizgāja…

Bez raizēm un problēmām. Bet man jāmokās un jācieš vienai. Bērnam temperatūra, zobi nāk, bezmiega naktis…. nē, tā arī neies cauri, kāpēc man ir jāaudzina bērns vienai, bērnu taisījām mēs kopā, tad arī atbildība par viņa dzīve gulstas uz mūsu abu pleciem. Beet, kā gan lai turpina dzīvot kopā ar viņu pēc visa šī? Varbūt pamēģināt izturēties pret viņu kā pret interjera priekšmetu mūsu mājā? Jā, bet nedzīvs priekšmets nespēj runāt un iedvesmot.

Paliek tumšs, skatos pulkstenī, 9 vakarā, laiks uz mājām, Viņa Augstībai jau jābūt mājās no futbola. Ieeju dzīvoklī – tukšums. Tā, tātad atkal izklaidējamies kaut kur. Jā, interjera priekšmets neiet pa kreisi, bet visu laiku atrodas mājās. Kā gan man te viss nepatīk: četras sienas, kur es pavadu lielāko daļu sava laika, ienīstais dzīvoklis, kur es kļuvu par nelaimīgu sievieti.

LASI VĒL: Es pamanīju, ka katru nedēļas nogali kaimiņa sieva pārrok dobi tikai vienā vietā. Biju pārsteigts, kad uzzināja iemeslu

Kādas muļķības, ne jau nu es viena esmu tādā situācijā droši vien. Bet nezinu nevienu ģimeni, kur vīrs krāptu grūtnieci – sievu. Nezinu. Ak Dievs, cik grūti. Troksnis bērnu laukumiņā, sirds raujas ārā no krūtīm. Nē, tas nav viņš. Dēliņš pārsteidzoši mierīgs, nenīd. Lūk, cilvēks, kurš mani mīlēs vairāk par dzīvi, es viņam esmu nepieciešama, viņš mani nekad nenodos, es viņam došu visu to labāko, kas man ir, kā teikt “kaut uz pusēm raušos”, bet viņam būs viss! Dzīvi nodzīvot – tas nav, kā laukam pāri pāriet, mocības stiprina cilvēku, liekot viņam iet uz priekšu un pārvarēt šķēršļus.

Avots: zhenray.ru