Lieliska patiesība par to, kādēļ izjūk attiecības

Kad man bija 21 gads, es domāju, ka esmu viņā iemīlējusies.

Tā bija nepilngadīga mīlestība – pilna šaubu un pārdzīvojumu. Tā bija lustīga mīlestība, fiziska pievilcība un iekšējas vēlmes – būt tam vienīgajam cilvēkam, kuru vēlas partneris. Es sapratu, ka tas viss nav pareizi, bet tas notika ar mani pirmo reizi, tādēļ es domāju, ka tā visa ir patiesība.

Pēc pāris gadiem mana iekšējā balss, kuru es tik ilgi biju ignorējusi, lika man pārstāt mīlēt priekšstatu par savu partneri. Tas tiešām bija tikai kā tēls manā galvā – manas cerības, manas vēlmes, ka viņš būs tāds, kādu es gribēju.

Kad man bija 23 gadi, es domāju, ka esmu viņā iemīlējusies.

Viņš bija piecus gadus vecāks par mani, viņš mani ļoti mīlēja. Viņš bija gatavs darīt visu, lai es būtu priecīga, bet es diemžēl biju pārāk egoistiska. Es nevēlējos upurēt savus plānus, lai mūsu attiecības spētu dzīvot. Viņš vēlējās ģimeni, bet es vēl nē. Viņš vēlējās dzīvot ar mani kopā, bet es nevēlējos iepīt viņu savā ikdienas dzīvē, iepazīstināt ar saviem draugiem.

Tas bija īss, taču vētrains romāns, taču pavisam drīz svece nodega, bet nopietnība kļuva nepievilcīga un pat biedējoša. Man pārstāja patikt tas, cik ļoti viņam patīku es.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu