Pēc šausmīgās šķiršanās es nobloķēju savu bijušo visur, kur vien varēju. Es izdzēsu visas fotogrāfijas, izmetu visus viņa T – kreklus, es darīju visu, ko vien varēju, lai viņš aizietu nebūtībā, bet es nevarēju piespiest sevi nobloķēt viņa numuru.
Nav tā, ka es gribēju viņu atgūt, es gribēju, lai viņš sagrib atgūt mani. Es gribēju, lai viņš skumst pēc manis, kā es kādreiz skumu pēc viņa. Es gribēju zināt, vai viņš domā par mani tā, kā es domāju par viņu tad, kad viņš dzīvoja manā galvā. Es gribēju, lai viņš apzinās, ka ir pazaudējis to, kura spēja dot viņam visu.
Taču visvairāk par visu es gribēju, lai viņš sagribētu mani atgūt, lai es vienkārši varētu pateikt viņam “NĒ.”
Pēc mūsu šķiršanās man bija ļoti slikti. Mana sirds sāpēja fiziski un es praktiski necēlos no gultas. Darbā es paņēmu slimības lapu, atteicos tikties ar draugiem.
Telefons vienmēr bija man līdzās, un katru reizi, kad tas iezvanījās, man iestājās mini panika cerībā, ka varbūt zvana viņš. Taču tas nebija viņš. Un tas tikai tāpēc, ka agrāk situāciju kontrolēja viņš. Viņš pastāvīgi man zvanīja, rakstīja un es tūlīt atbildēju. Es pārstāju domāt par sevi un sakoncentrējos uz viņu. Viņa rokās es biju marionete, un es tik ļoti biju pie tā pieradusi, ka zaudēju savu neatkarību.
Šķir nākošo lapu un lasi stāsta turpinājumu