Mums ar šo stāstu dalījās mājaslapa TwentyTwoWords. Trīs gadus pirms nelaimīgā atgadījuma Afganistānā, jaunieši bija saderējuši – ja Eliots ies bojā kaujā, tad viņa labākais draugs Barijs uz viņa bērēm ieradīsies dzeltenā kleitā. Turklāt, nosacījums bija tāds, ka tai jābūt pēc iespējas izaicinošākai. Delanijs, kam toreiz bija vien 25 gadi, atceras, cik ļoti pārbījies pirms došanās karā bija viņa draugs. Eliots, kam tolaik bija vien 24 gadi, bija pārliecināts, ka pēc kara Afganistānā mājās vairs neatgriezīsies. Viņš stāstīja par neskaitāmām mīnām un bezbailīgiem pretiniekiem, ar kādiem viņiem nācās saskarties.
Slēgt tik neparastas derības vēlējās tieši Eliots. Tolaik, kad Eliots uzzināja, ka viņa vienība tiek sūtīta uz Afganistānu, viņš bija ļoti pārbijies, taču neliels humors palīdzēja viņu uzmundrināt. Draugi jokoja par bērēm un teica, ka kleitai jābūt pēc iespējas košākai.
Bērēs neviens pat pusplēstu vārdu neieminējās par Barija dzelteno kleitu.
Protams, uz viņu ik pa laikam kāds paskatījās, taču visi bēru dalībnieki zināja par abu jauniešu noslēgtajām derībām.
Delanijs turējās līdz pēdējam, taču brīdī, kad jaunietis pieliecās pie drauga kapa, lai pajautātu, vai viņam patīk kleita, viņš sabruka. Tajā brīdī jaunietis nevarēja noturēt asaras, jo zināja, ka no sava labākā drauga vairs nekad nedzirdēs atbildi.
Šis stāsts mums kārtējo reizi liecina, ka patiesa draudzība, kuras dēļ ir vērts darīt pat vistrakākās lietas, ir īsts retums. Tieši tādēļ šāda draudzība ir daudz vērtīgāka par jebkādiem pasaules dārgumiem. Mums atliek vien cerēt, ka Eliots novērtēja sava drauga krāsaino kleitu un uz mākoņa maliņas no sirds pasmējās par drauga rīcību.
Avots: lemurov.net