Dziedniecisks līdzeklis
Senajiem slāviem bija ļoti interesants paradums: precētās sievietes savas asaras vāca speciālā trauciņā, pēc tam sajauca ar rožūdeni un lietoja brūču dziedēšanai. Starp citu, tieši tāpat rīkojās arī sievietes Bizantijā un Persijā – arī viņas jau tajos tālajos laikos bija pamanījušas, ka asarām piemīt apbrīnojamas spējas dziedēt ievainotos kareivjus.
Šā noslēpuma atslēga ir tā, ka asaru šķidrumā ir pretmikrobu olbaltums lizocīms, kas ar labiem panākumiem padara nekaitīgas baktērijas un neļauj tām izprovocēt bīstamas infekcijas. Tieši tāpēc daudzās pasakās asaras tiek sauktas par “dzīvo” ūdeni: apraudot kritušo mīļoto trīs dienas un trīs naktis, meitene brīnumainā kārtā atgrieza viņu no mirušo valstības.
Brīnumlēcas
Savukārt oftalmologi uzskata, ka asaras cilvēkam ir vajadzīgas, lai… labāk redzētu: asaru plēvīte uz radzenes, kas nepārtraukti tiek atjaunināta no asaru dziedzera, nodrošina redzes asumu. To var salīdzināt ar ūdens lēcu, ar ko bija aprīkoti paši pirmie televizori, lai palielinātu nelielā ekrāna attēlu.
Asarām ir arī savi tiešie ikdienas pienākumi: mitrināt acs ābolu un attīrīt to no kairinošām vielām. Turklāt bez antibakteriālajiem aģentiem asaras satur skābekli un acs radzenes apvalkam, kuram nav savas asinsrites, nepieciešamās barības vielas. Lai asaru šķidrums nenogulsnētos, bet izplatītos vienmērīgi, ik pa brītiņam „nostrādā” plakstiņi. Mirkšķinot, cilvēks, tāpat kā visa sauszemes dzīvā radība, mitrina acs ābola virsmu, jo pretējā gadījumā tas izžūtu. Tādējādi sanāk, ka acs “raud” nepārtraukti. Lai saražotu tādu daudzumu šķidruma, asaru dziedzeri strādā augu diennakti.
Rūgtas un sāļas
Daži īpaši jūtīgi cilvēki godīgi atzīstas, ka reizēm kautrējas iet uz kinoteātri vai koncertzāli kompānijā, jo baidās, ka var būt pārāk sentimentāli. Kā liecina Vācijā veiktās aptaujas rezultāti, no redzētās filmas vai teātra izrādes, izlasītās grāmatas vai dzirdētās mūzikas raudāt mēdz 71% sieviešu un 40% vīriešu.
Interesanti tas, ka šīs tā sauktās gaišās asaras tiek lietas daudz biežāk nekā rūgtās, kuru iemesls ir reālās dzīves skumjie notikumi. Lai gan šķidrums, kas šādās reizēs veidojas, neizvada no organisma kaitīgās vielas, tas mīkstina krasi palielinātā adrenalīna daudzuma iedarbību. Tāds pats mehānisms raksturīgs asarām, kas plūst nevaldāmu smieklu reizēs. Turklāt pašu rūgtāko no sāpēm un izmisuma raudāto asaru sāļums atbilst tikai 9% okeāna ūdens sāļumam. Toties asaras, kas sariešas acīs, kad mizojam sīpolu, dzeram pārāk karstu tēju vai cenšamies izņemt gruzi, ir krietni “saldākas”.
