Sīpols.
Lūk, sīpolam ir vajadzīgs, lai pirmajā tā attīstības posmā zeme būtu ļoti mitra.
Tas taču nāk no kalniem! Bet tur pavasarī sniegs ir daudz, bet visapkārt ir akmeņi, tas nozīmē, ka ūdens neuzkrājas – sanāk laba drenāža. Augsnes īpatnību dēļ ir vāja sakņu sistēma. Kur tām augt starp akmeņiem? Tur arī zemes ir maz! Paies pavasaris, aizskries tērcītes un kļūst sauss – sīpols arī pie tā ir pielāgojies. Saaudzējis tas spalvas uz palu ūdeņiem, bet sausuma periodā nobriest sīpols.
LASI VĒL: 7 noteikumi bagātīgai tomātu ražai
Lūk, tādi apstākļi ir arī jārada pie sevis dārzā. Kamēr aug loki – visu laiku sekot līdzi augsnes mitrumam. Ja ilgi ir sausums, tad sīpola augšana apstāsies, “padomās”, ka viss ūdens jau beidzies un laiks pārslēgties uz sīpola nobriešanu. Kaut arī pēc tam liesi ar ūdeni – neturpinās augt! Bet otrajā “dzīves” posmā viņam sīpolam ir vajadzīgs ne tikai siltums, bet gan karstums un sausums. Var arī no sīpoliem paņemt nost zemi – lai pasilda savus “sānus” saulītē – lai pasauļojas! Un ar plēvi apklāt, ja sācies lietus periods.
Man patīk salds, salātu sīpols. Ēdu viņu kā ābolu! Bet mūsu sibīriešu, kaut arī ilgi glabājas, bet ir tāds paass! Nu tad arī nolēmu no stādiem izaudzēt speciālas šķirnes. Februāra beigā iesēju kūkas kastītē iesēju sēklas – uzreiz lielā traukā, lai pēc tam nevajadzētu piķēt. Viņiem jau tā ir vārgas saknes. Maija beigās izstādīju dārzā. Bet dobe man kā no rudens nav uzrakta un nomulčota. Pa virsu vēl smiltis uzbēru – lai viņam sajūta, ka ir nonācis Dzimtenē! No saliem ar plēvi pasargāju. Kaut arī sīpols īpaši no sala nebaidās, bet žēl – maziņš taču vēl! Un tā arī turpināja augt.
Siltums no smiltīm, barība no mulčas, ūdens lejā uz neuzarto augsni gluži kā tērcītes līst. Kad iestājās sausums, aplēju ar nātres trīsdienu uzēljumu un kārtīgi nomulčoju dobi. Mitrums saglabājās, bet mikroorganismi gatavoja ēdienu sīpolam gluži kā restorānā. Tāda arī ir visa kopšana. Iestādiju, pāris reizes aplēju karstumā… un tikai fotogrāfēju! Tā viņam arī patika – fotogrāfēties un pārsteigt ciemiņus!
Puravs.
— Un, kas tas par “koku”? Puravs? Nevar būt! Nu, šis sīpols noteikti ir dabūjis kārtīgu mēslojumu!
— Pie šīs dobes es vēl mazāk pienācu. Puravs kaut arī ir sīpols, tomēr tam ir vajadzīgi pavisam citi apstākļi.
Tas aug, neapstādamies, kamēr nedod sēklas. Pārcēlās parastais sīpols ar cilvēkiem palienēs, uz auglīgām zemēm un “aizmirsa”, kā veidot sīpolu. Jaunajā vietā vienmēr bija mitrs un silts, te vairāk vajadzēja sargāties no saulesdūriena. Uztaisīja lapas plakanas ar šūnām, kā polikarbonātam, bet sīpols pārvērtās par kātu.
LASI VĒL: Ko darīt,lai tomātu stādi neizstīdzētu?
Tas viņam ir pats vērtīgākais – baltās kājiņas. Bet iegūt to ir ļoti viegli, vajag tikai īpaši iestādīt – tranšejās. Es izroku gandrīz vai lāpstas dziļumā, un vēl ar kociņu uztaisu padziļinājumus. Uzmanīgi ielieku tur saknītes un nedaudz apberu. Labi apleju – jo viņam ir vajadzīgs pastāvīgs mitrums līdz pat pašai ražai. Paaugas – pieberu zemi no sāniem, neapberot lapas. Bet, tikko kā dobe kļūst līdzena, tad vēl ar biezu slānu nomulčoju. Tad nu arī izaug tāda augstuma baltā daļa: zem zemes (mulčas) tā no saules ir paslēpusies un hlorofilul neizstrādā.
Piebaroju divas reizes ar nātru uzlējumu, obligāti ar putām.
Uzlējumu taisu tā – sarauju nātres (vai citas nezāles) tieši ar saknēm, nenotīrot zemi. Labāk ņemt nelielu plastmasas trauku. Ieleju nostādinātu ūdeni, nedaudz cukuru vai vecu ievārījumu, šķipsniņu “Sijaņija” preparātu un pa virsu uzlieku dēlīti, lai nezāle vienmēr būtu ūdenī.
Trauks man stāv saulītē, sildās. Ļoti bieži uzlējumu apmaisu, un tikko kā parādās putas, tā uzreiz leju dobē, “tējai” ir patīkami jāsmaržo. Aktīvi rūgstošā šķīdumā ir savairojušies dažādi mikroorganismi, tad viņi arī baro manus sīpolus, gatavojot barību no mulčas, un es tikai paslavēju tos un garām ejot priecājos.
Zaļās lapas var izkaltēt, pēc tam samalt un izmantot panējuma vietā. Paša saknes var ierakt mitrās smiltīs vai arī uzglabāt pagrabā. Uz pavasari tikai šis sīpols nezaudē vitamīnu C, turklāt tas to vēl arī uzkrāj. Un tagad, ar jauno kaltētāju, es arī kātiņus kaltēju. Ļoti noderīgs!
— Bet, vai stādus ir grūti izaudzēt? – nerimstas sievietes.
— Nu, tāpat kā sīpolu – ar stādiem. Sēt var dziļā traukā februāra beigās, bet maijā – augsnē. Piķēt nevajag. Vispār jau puravs nav kaprīzs, bet vajag auglīgu zeme un daudz organiskās vielas un mitrumu.
— Patiešām nekas sarežģīts, – brīnās ciemiņi un iet prom ar ciešu apņemšanos izaudzēt tādu pašu sīpolu, vienār rokā turot piezīmju blociņu, bet otrā – “dāvināto” puravu.
— Parādīsim radiniekiem. Stāstiem vien taču nenoticēs!
Avots: vrutmilife.com