Darba darīšanās bieži braucu uz tuvējo pilsētu 2 dienas (no rīta aizbraucu, dienu tur pavadu, strādājot, nakšņoju, no rīta atkal darbs un vakarā mājās). Nu tātad es aizbraucu, strādāju darbā, atbraucu otrās dienas rītā iepriecināt mīļoto, ieeju mājās, un kā domājat, ka es redzu?
Tur mans dārgais ar kādu apmēram 19 – gadīgu meiteni, kas noteikti nav radiniece.
Es apsēdos uz krēsliņš priekšnamā, maigi sakot šokā.
Meitene asarām, mans vīrs sāk man dziedāt, ka mīl tikai mani, un viņa pati viņam uzbāžas. Meitene histērijā, saka: “Tu taču rakstīja, ka mīli mani, ka ar tevi dzīvo māsa!”. Es viņu izdzinu, un durvis aizslēdzu. Sēžam divatā ar meiču, viņa man saraksti rāda, raud.
Viņš to mānija mēnešus trīs.
Un man kaut kā kļuva viņas žēl, un arī sevis, ka es sāku sava puiša mantas izmest no balkona. Stāvam divatā, metam viņa lupatas lejā, vārdu sakot atriebjamies bijušajam. Toreiz es jutos tik pretīgi, manuprāt, meitene noteikti ne labāk. Pāris reizes gandrīz gandrīz sāku raudāt, kamēr mēs veicām šo “bābu” atriebību. Izrādes beigās abas bijām nomierinājušās.
Rezultāts: parīt es būšu lieciniece viņas kāzās, satiekos ar viņas vecāko brāli, esam labākās draudzenes.
Ja vīrietis tevi krāpj, tad pie tā nav vainīgas viņa mīļākās, bet viņš pats! Vīrieši pieņem lēmumu.
Tāds vīrietis tev nav vajadzīgs!