Nikolajs nomira. Tā mirst drūmi cilvēki – vientulībā. Apsēdās pie galda, noteica: „Kaut kā nejūtos labi!” Un viss. Cilvēki ir trauslas būtnes. Viņa telefonā sieva ieraudzīja, ka viņš katru dienu centās sazvanīt dēlu, sūtīja viņam ziņas „atgriezies, viss ir piedots! Tavs tētis”. Katru dienu. Bet dēls bija nobloķējis tēva numuru. Tas turpināja neatlaidīgi zvanīt un rakstīt, pats nesaprotot, uz ko cer. Sievai par to nebija ieminējies. Tieši otrādi, vienmēr apturēja visas sarunas par dēlu un samierināšanos. Tāds bija viņa raksturs. Bet klusībā turpināja zvanīt, rakstīt, zvanīt un rakstīt.. Pirms nomira, vēl pēdējo reizi centās sazvanīt dēlu. Pārdzīvoja, nevarēja sev piedot..
Šis ir reāls atgadījums no dzīves. Neviens nezina, kas patiesībā notiek paša skarbākā cilvēka dvēselē. Pat ja viņš saka, ka vairs neko nevar labot, ka ārā no acīm, laukā no sirds – dažreiz dabūt no sirds ārā nav tik viegli. Cilvēki dažreiz uzvedas tik muļķīgi. Nevienu jau nevar vainot, bet tāpat žēl. Un šie neatbildētie zvani uz nesasniedzamu numuru – tas beigās ir viss, kas paliek no tēva. Jo viņš jau mīlēja tik un tā, vienkārši neprata to izrādīt. Mīlēja kā mācēja. Bet bija jācenšās kaut kā citādi..
[…] LASI VĒL: Dēls sastrīdējās ar vecākiem biznesa dēļ. Sākumā viņi veiksmīgi sastrādājās, bet tad s… […]