Daudzām sievietēm ir viens ļoti bīstams ieradums. Enerģētiskā nozīmē atdot “pēdējo kreklu” un palikt bez jeb kā. Un, ne vienmēr tas ir tāpēc, ka vajag kādam palīdzēt. Bieži vien mēs atdodam to kādam, kuram tas vispār nav vajadzīgs, lai būtu labas un cerībā, ka tā pretī saņemsim mīlestību. Bet dažkārt – vienkārši muļķības dēļ. Vienkārši nepamanīju, kā tas viss notika. Ļoti bieži šis process ir pilns entuziasma, esam uz “viļņa” un mums ir viegli atdot. Bet pēc tam šis entuziasms mirklī krīt un mēs atrodamies uz sēkļa. Sauciet to, kā gribiet, bet enerģijas vairs nav. Ne priekš kā.
Un, lūk viņa paliek iztukšota, izmocīta, praktiski kaila, neaizsargāta. Nav skaidrs, uz kurieni skriet un vai vispār pietiks spēka kaut kur aizskriet. Varbūt zvanīt uz kādu “karsto līniju” ar lūgumu “atvest” sievietes spēku, vai – vēl ko līdzīgu. Kur atrast to vadu, ar kura palīdzību pieslēgties enerģijas avotam un uzlādēt kaut nedaudz savas nosēdušās baterijas. Kā zināt, kura ir tā īstā rozete?
Parasti to, ka esam iztukšotas, mēs saprotam pārāk vēlu, daudz vēlāk, kā vajadzētu. Kad pēdējie spēki jau zuduši, bet jaunu nav.
Tādā situācijā būtu labi, ja būtu noteikti kādi kritēriji, sarkanās lampiņas, kas ziņotu par drīzu iztukšošanos. Tas gan būtu lieliski, ja sievietēm, tāpat kā automašīnām, sāktu mirgot lampiņa pirms spēki sāk beigties. Tad laicīgi varētu uzlādēties un uzpildīties bez kaitējuma savai veselībai. taču mēs esam uzbūvētas savādāk.
Parasti mēs savus spēkus atdodam pilnībā, vai arī dažkārt iedzīvojamies mīnusos, tikai tāpēc, ka laicīgi nesaprotam, ka bija vajadzīgs atpūsties un uzlādēties. Un gandrīz tāpat kā automašīnas, mēs “noplīstam” gluži nelaikā, pašā ceļa vidū, tā traucējot kustību citiem, veidojam korķus un savācam daudz nepatīkamu vārdu – vai tiešām nevarēji laicīgi uzlādēties? Bez visa tā, sabrūk arī mūsu plāni, jo kaut kur laikā nepaspējam, daudz laika tērējam velti, gaidot palīdzību un pašrocīgi atjaunojot savas darba spējas.
Daudz vieglāk un vienkāršāk taču būtu laicīgi ieliet degvielu. Atslēgas vārds šeit ir “laicīgi”. Saprast, ka degviela iet uz beigām, un uzpildīties.
Gala rezultātā nākas terēt daudz vairāk laika, spēku un nervu, lai atjaunotos. Tas ir briesmīgs ieradums – “sadedzināt” visu degvielu līdz pēdējai pilei, nedomājot ne par rītdienu, ne pat par šodienu. Sanāk, ka nespēsim parūpēties arī par saviem tuvajiem, jo mūsu enerģija taču ir viņu “ēdiens”. Mēs ar savu enerģiju piepildām savu māju, mēs to ieliekam savos mīļajos cilvēkos, ģimenē. Nerūpējoties par sevi un dažkārt vispār par sevi aizmirstot, mēs noliekam sevi pašā cietēju rindas galā. Taču kā gan šos cietējus pieņemt un viņiem palīdzēt, ja pašai nav nekādu spēku?
Kā varētu saprast un atpazīt situāciju, ka Tavi spēki beidzas? Jā, protams, ja iemācītos sevi dzirdēt un saprast. Jā, protams, ja atsekotu savus stāvokļus. Jā, protams, ja dzīvotu “rokas” režīmā nevis autopilotā.
Pāršķir lapu un uzzini kaitīgos sieviešu ieradumus