Aptuveni līdz 16 gadiem tieši caur mūsu bērnu slimībām un nedarbiem, ar mums runā pati Dzīve. Zēni māca mammas, bet meitenes – tēvus.
Un tas nav joks. Kā piemērs, nāk prātā stāsts par jauno pāri, kuram piedzima neredzīgs bērns. Visi bija ļoti satriekti. Kādi lieliski vecāki, veseli un skaisti, un pēkšņi tāda nelaime! Sak, Dievs ir netaisns, – sākumā vaimanāja vecmammas un vectēvi. Juta līdzi paziņas, raudāja internets.
Jo selfiji viņiem tik mīlīgi, tātad arī paši ir ļoti labie ļaudis – domāja visi. Bet, kad viena no vecmāmiņām pieteicās palīdzēt aprūpēt mazulīti, un pārcēlās uz dzīvokli pie jauniem vecākiem, viņa nespēja noticēt savām acīm. Kur palika romantika un ideālā pāra glancēts spožums? Katrs sīkums izraisīja skandālu. Viņi plēsās kā kaķis ar suni, un salaba tikai naktī, gultā. To visu bija sāpīgi redzēt.
Un izrādījās, ne tikai vecmammai, bet arī bērnam. Jo skatīties uz drausmīgiem skandāliem u naidīgumu, kas valdīja starp vecākiem, bērniņam negribējās jau no paša sākuma. Tāpēc viņš izvēlējās aklā karmu, cerībā, ka vecāki sapratīs, kādēļ tas noticis tieši ar viņiem. Taču tie neko nasaprata.
Saistīt mentālo problēmu ar fizisko izpausmi mums netika mācīts. Mēs esam pārāk materiāli u skeptiski, pie tam cītīgi skatamies “Ekstrasensu cīņas”
Mēs dzīvojam veidnē “mājas – darbs – mājas”, un nespējam iznirt no šāda mūžīgā miega. Mums tikai šķiet, ka ta tā būs vienmēr. Nepaspēsim vien attapties. Jau pensija. Kas palicis atmiņā? Tikai daži laimes mirkļus: atpūta pie jūras, kāzas, bērnu panākumi. Kur tad palikuši jūsu pašu panākumi? Dzīvoklis, vasarnīca un divas automašīnas – neskaitās, jo tam vislielākā nozīme ir apkārtējo acīs, bet no Mūžības viedokļa, ko īpašu tu esi paveicis?
Ko par tevi atcerēsies? Dzemdēji bērnus? Jā, tu centies visiem spēkiem, strādāji nemīlamu darbu, lai tikai nopelnītu, lai viņiem būtu labi. Viņi nav redzējuši tevi, kamēr auga, jo tu strādāji līdz vēlai nakti, beigās esi ieguvis tikai neskaitāmas slimības.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu