Arzvien vairāk slimo arī bērni. XXI gadsimts, jaunas tehnoloģijas, bet veselo bērnu paliek aizvien mazāk. Tāpēc, ka juceklis ir mūsu galvās.
Vienu dienu man piezvanīja man paziņa, vientuļā māte. Viņai ir grūti. Naudas trūkst, bet desmitgadīgs bērns pastāvīgi slimo. Un, proti, nav neviena, kas viņai var palīdzēt. Ko darīt? Kad atkārtoju kā mantru “bērni – tā ir savu vecāku karma”. Domā!
Vai tad viņai ir laiks domāt? Viņa domā, kā nopelnīt lieko naudiņu, lai var aizvest bērnu pie ārsta. Es piezvanīju viņai pats – Mokies? – Sitos! Kā zivs par ledu. – Ko izdomāji? – Tu man visu laiku runā par kaut kādu karmu, bet es dzīvoju šeit un tagad. Man jāstrādā, nevis jādomā. – Vai tev nešķiet, ka tavs bērns mēģina ar savām slimībām pateikt, ka viņam trūkst tavas, mātes mīlestības? Tēva viņam nav. Viņš vienmēr ir viens. Tu taču visu laiku esi darbā, lai nopelnītu maizei ar sviestu,. – Ko man darīt? – Mainīt darbu, vai pavadīt tur tikai pusi dienas. – Un naudu man maksāsi tu? – Nu dari tā – es ieteicu, – tu sāksi strādāt uz pus likmes, varēsi vairāk laika veltīt savam bērnam. Ja pēc divām nedēļām viņš neizveseļosies, es tev piemaksāšu mēneša algu. Vēl nedēļa pagāja viņas pārdomām. Mēs taču nevēlamies saņemt no Dzīvības garantijas, ka viss būs labi un teicami. Bet Zeme – vieta iespējām, nevis apdrošināšanas kompānija. Uzticēties Augstākiem spēkiem – viena no mūsu uzdevumiem, tam ir vērts mācīties no bērnības. Vientuļā māte piekrita manam priekšlikumam. No galvenā grāmatvēža viņa ar šausmām, kļuva par vienkāršo grāmatvedi un domās gatavojās sliktākajam. Fakts, ka darbā viņu neviens nesaprata, arī apkārtējie sāka viņu nosodīt. Sak, kas par murgiem? Kur tu ņemsi naudu ar ko maksāt ārstiem? Maksāt nevajadzēja. Ne ārstiem, ne man. Es paskaidroju savai paziņai, ka vientuļā māte – nav sods, bet Liktenis, k viņai ir izvēlējies viņas dēls vēl pirms dzimšanas. Tas vairāk nepieciešams viņam, nevis viņai. Tātad vajag pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir un pārstāt izjust bailes: ka beigsies nauda, nebūs ar ko maksāt ārstiem un pirkt zāles. Aizmirsti! Paļaujies tikai uz Likteni, un saproti, ko vēlas teikt tavs dēls. Zēns pārstāja slimot. Jau pēc nedēļas viss, kas māti biedēja, pārgāja, un pamazām izzuda visas hroniskās kaites. Bet vēl pēc divām nedēļām bērns aizgāja uz skolu.
Dzīvo un priecājies. Situācijas apzināšanās – lūk, tas dara brīnumus. Tiklīdz cilvēkam mainās dzīves uztvere, mainās pasaule ap viņu.
Visi manas paziņas draugi nomocīja viņu ar jautājumu – Kā tu izārstēji savu dēlu?? Pie kāda daktera vedi? Ko viņš izrakstīja? Taču atbildes vietā dzird šo frāzi: “bērni – tā ir vecāku karma”. Paraustījusi plecus, viņi izbrīnā skrien tālāk savās darīšanās, neviens negrib iedziļināties, domājot un prātojot. Vienkārši neapdomīgi tērē savas dzīves.