Daudzus gadus atpakaļ amerikāniete Ingeborga Makintoša pielika lielas pūles, lai adoptētu šo bērnu. Džordans nonāca patversmē, kad bija pavisam mazs. Gandrīz četrus gadus sieviete darīja visu, lai viņai atļautu puisēnu adoptēt.
Problēma bija tajā, ka Džordana miesīgā māte vēlējās, lai viņu adoptētu afroamerikāņu vai jauktā ģimene. Tikai pēc tam, kam piemērotus vecākus neizdevās atrast, Džordanu beigās atdeva Ingeborgai. Viņa atzinās, ka sapratusi, ka zēnam jāaug tieši viņas ģimenē uzreiz, kad paņēmusi viņu rokās. 
Pēc 20 gadiem sievietei atklāja nieru policistisko slimību, bija nepieciešama nieres transplantācija. Dēls, mātei nezinot, nolēma kļūt par donoru. Viņš nodeva analīzes, lai noskaidrotu, vai viņa niere der. Izrādījās, ka der.
Džordans, daudz nedomājot, piekrita operācijai, lai palīdzētu sievietei, kura tik daudz darījusi viņam. Runājot par viņu, Džordans, asarām acīs, skaidro, cik ļoti viņš ir pateicīgs viņai, ka savulaik Ingeborga viņu ir adoptējusi un uzaudzinājusi. Puisis saprot, ka viņa ir ilgi cīnījusies par viņu un tik daudz viņa labā darījusi, un tagad viņš grib atbildēt ar tādam pat rūpēm.
Pēc viņa vārdiem, tas ir mazākais, ko viņš var darīt mātes labā, lai parādītu, cik ļoti viņš viņu ciena un mīl. Par to, ka viņas dēls nolēmis kļūt par viņas donoru, Ingeborga uzzināja tikai neilgi pirms operācijas. Viņa teica: “Padomā, tu vēl vari atteikties.” Uz ko Džordans atbildēja: “Nē, mammu, es to gribu izdarīt tevis dēļ.”