Tā vien šķiet – jo vecāki kļūst mūsu vecvecāki, jo “izpušķotāki” kļūst viņu stāsti. Lai gan viņu stāstos iekļautas daudz zināšanas, būsim atklāti – reizēm tie ir tik ļoti fantastiski, ka nešķiet nemaz īsti.
Lopesu ģimene vienmēr izturējās ļoti skeptiski pret viņu vectēva stāstītajiem stāstiem. Tas viss bija līdz brīdim, kad kādā jaukā dienā viņi devās uz savas mājas bēniņiem un atklāja ko šokējošu.
Varētu teikt, ka Lopesu ģimene nekad neticēja sava vectēva trakulīgajiem stāstiem par viņa jaunību. Diemžēl tikai pēc viņa nāves ģimene atklāja ko patiešām neticamu.
Viņu vectēvs bieži mēdza teikt, ka sen atpakaļ bija uzgājis spāņu pirāta Hosē Gaspara dārglietas. Bērni vienmēr priecājās par šo stāstu, taču nekad īsti tam neticēja un neuztvēra to nopietni. Tas viss līdz brīdim, kamēr viņi uzgāja noslēpumainu lādīti.
Starp lādītē atrastajām mantām bija 1930. gadu karte, un ne tikai…
Viņi atrada virkni portugāļu un spāņu monētu, kas bija datētas ap 1700. gadiem. Taču pats pārsteidzošākais bija tas, ka viņi atrada ļoti labi saglabājušos cilvēka roku.
Vairākos antikvariātos apgalvoja, ka monētas tiešām esot bijušas viltotas. Taču mēs vairs nekad nenoskaidrosim to, kādēļ viņu vectēvs bija saglabājis cilvēka roku.
Lopesu ģimene joprojām nezina, ko lai iesāk ar šo lādīti, taču pašlaik tā tiek uzskatīta par ģimenes relikviju.
Ja vien viņi ātrāk būtu noticējuši vectēva fantastiskajiem stāstiem…