Viņa AIZMIRSA, ka piedzemdēja bērniņu! Arī kas tāds dzīvē notiek…

“Neviens nezināja, vai mana atmiņa atgriezīsies”.

Pēc nedēļas Bernadeti pārcēla uz psihiatrijas nodaļu, lai turpinātu viņas atveseļošanu. Tur Bernadeta turpināja “sastrādāt visādas muļķības”, bet sāka parādīt uzlabošanās pazīmes.

Viņa atceras: “Es biju tik ļoti sapinusies, nezinot, kas ir patiesībā, un kas nav. Aptuveni pēc 10 dienām man visbeidzot bija pietiekošs progress, lai es varētu ieraudzīt savu divus gadus veco Teo”.

LASI VĒL: Zvans pie durvīm, atver, bet tur mazulis!!!

“Viņš likās milzīgs! Man pēkšņi uzpeldēja atmiņas un, neskatoties uz strīdiem ar visiem pārējiem pēdējo dienu laikā par to, ka man noteikti nav vēl viens bērns, kad mans vīrs parādīja man dzemdību procesa fotogrāfijas, es visbeidzot viņam noticēju,  – ka mums ir jaundzimušais mazulītis – dēliņš”.

“Es jutos tā, it kā būtu vinnējusi loterijā! Es nevarēju sagaidīt, kad varēšu satikties ar viņu”.

Par laimi Bernadetes vīrs Nils rakstīja dienasgrāmatu un palīdzēja viņai atjaunot atmiņas par dienām, kuras viņa bija aizmirsusi.

Tagad Bernadetas atmiņa gandrīz pilnībā ir atjaunojusies, par ko jāpateicas viņas ģimenei un tās sniegtajam milzīgajam atbalstam.

Viņa stāsta: “Dažu pēdējo mēnešu laikā es jutos nedaudz nomākta par to, ka esmu palaidusi garām pirmās divas sava mazulīša nedēļas, bet mans brīnišķīgais ārsts man atgādināja, ka mums priekšā ir vēl visa atlikusī dzīve”.

LASI VĒL: Ārsts cirta ar vārdiem bēdām sagrautajiem vecākiem kā ar nazi: “Jūs saprotiet, ka tas ir krusts uz visu dzīvi?! Bērns – kroplis!” bet sākās dzemdības….

“Es jūtos kā milzīga veiksminiece par to, ka man nav nekādu seku no meningīta, izņemot, iespējams, samazinātu pārliecību par sevi un nogurumu, kas parādās ik pa brīdim”.

“Ārsti apgalvo, ka man vienkārši ir ļoti, ļoti paveicies”.

AVOTS

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru