Vaļa gāja uz bērnu namu, bet tur viņai pateica, ka meitenīti – viņas meitu ir adoptējuši labi cilvēki. Vaļa nu skraidīja pa visu pilsētu, domādama, ka satiks savu meitiņu, taču nekā. Sieviete sēdēja parkā un raudāja, kad pie viņas piegāja desmitgadīga meitenīte un prasīja, kas noticis un kāpēc viņa tik dikti raud. Vaļa, neskatoties uz to, ka meitenīte bija vēl bērns, viņai visu izstāstīja.
Meitenīte viņu apkampa un teica, ka arī viņu ir pametusi viņas mamma, taču mamma Ļuda viņu paņēma un tagad viņai ir gan mamma gan tētis. Sieviete uzlūkoja meitenīti. Viņai tā gribējās , lai šī meitenīte būtu viņas meita. Pēc tam meitenīti pasauca sieviete un viņa uz atvadām noskūpstīja Vaļu un teica, ka viņai viss būs labi. Pēc diviem mēnešiem Vaļa palika stāvoklī un piedzemdēja meitiņu.
Vaļas laimei nebija gala, jo tagad viņa patiešām zināja, ka ne velti tā meitenīte pie viņas pienāca – tā bija zīme. Vaļa šo meiteni satika pēc daudziem gadiem un atpazina viņu, bet meitene atpazina Vaļu. Nezinu, bet man liekas, ka tā bija Vaļas meita, bet varbūt es kļūdos. Sargiet savus bērnus. Viņi ir doti mums uz laiku, jo viņi izaug un sāk dzīvot savu dzīvi.