Bet pēc tam, pamazām viņš šo ideju pieņēma. Varbūt, ka viņiem vēl var būt bērni, lai arī viss būtu ne gluži tā, kā viņi to sākotnēji bija ieplānojuši.
Viņi nolēma pamēģināt, un drīz vien atrada cilvēku: jauna grūtniece gribēja satikties ar pāri, kas gribēja adoptēt viņas vēl nedzimušo bērnu. Viņi noorganizēja tikšanos un ar nepacietību gaidīja dienu, kad varēs tikties. Viņiem bija ļoti daudz jautājumu un rūpju – vai viņi spēs iemīlēt bērnu, kurš bioloģiski nebija viņu bērns? Vai māte piekritīs atdot viņiem bērnu adopcijai? Kas notiks pēc tam? 
Rezutlātā viņi, aizturējuši elpu, gaidīja.
Volts gāja pirmais, lai atvērtu durvis, bet pēc tam apstājās un skatījās uz viņu. Kā tas varēja notikt? Sieviete izskatījās tieši tā, kā jau pieaugusi seja, kuru viņš atcerējās no vīzijas pirms daudziem gadiem bērnībā. Viņa šaubas un bailes izgaisa. 
Bija vēl viena vēl neticamāka sakritība. Pirms dzemdēt, bērna māte izdomāja savai mazulītei vārdu, un cerēja, ka viņi piekritīs to saglabāt. Šis vārds bija….Hloja.
Satraukuma pārpildīti, Annija un Volts burtiski apraudājās.
Viņi iepatikās viens otram, un jaunā sieviete piekrita atdot viņiem bērnu uzreiz pēc dzemdībām, un tā tika noteikts sākums vēl mīlošākai un stiprākai ģimenei.
Pēdējo pāris gadu laikā viņi adopētja vēl vienu mazulīti vārdā Naomi. Kāds pārsteidzošs veids, kā izbaudīt “dzīves ciklu” – lai panāktu to, ko viņi abi redzēja bērnībā! Bet viņi tomēr savu panāca! Un, cik gan viss kļuva skaisti viņiem un viņu bērniem, kuriem bez šī pāra tiktu liegtas daudzas lietas šajā dzīvē!