Ka tik ne vien! Es jau sen zināju, ka viņš viņu krāpj, taču vienmēr klusēju – īsts brunču mednieks, tā vien meklē jaunu miesu. Taču šī lieta ar telefonu vien nebeidzās. Sieva piezvanīja mums, sūdzējās par viņu, visu laiku cerot, ka varbūt vīrs tikai skatījies meitenes telefonā un nekādu sievišķu pirtī nav bijis.
Mēs viņu mierinājām, kā varējām, taču viņa neizturēja un aizbrauca uz to saunu. No sākuma administratore viņai teica, ka nekādu meiteņu nav bijis, lai nesagādātu problēmas savai firmai. Taču kad sieva sāka raudāt, meitene atzinās, ka dāmas pēc izsaukuma bijušas gan. Un parasti 100 no 100 večiem pasūtot meitenes.
Šodien staigulis iet ar mantām uz izeju. Sākumā gan bļāva, kā viņa drīkstējusi paņemt bez atļaujas viņa telefonu, pēc tam mēģināja atrunāties, tad vainot draugus, ka it kā tikai viņi gribējuši tās meitenes. Vēlāk atvainojās un dievojās, ka nekad vairs tā nedarīs, raudāja un rāpoja uz ceļiem, taču nekas no tā nelīdzēja.
Tagad domāju, viss ir – sieva, bērns, dzīvoklis, mierīga dzīve un vienas sīkas iegribas dēļ to visu zaudēt… reizēm liekas, ka šitādiem tas ir kā nošķavāties sānis, it kā neko nesaprotot.
Nu kā var kaut ko tādu piedot?