Tā bija parasta diena, kad ne īpaši gribējās strādāt. Jau kādu mirkli bija apnikusi šī darba dienas daļa, kad kafejnīcā ienāk cilvēki, kuri ir rupji, neciena apkalpojošo personālu un pēc sevis atstāj neticami netīrus galdus.
Šajā dienā kafejnīcā ienāca kāds puisītis. Viņš ilgi pētīja ēdienkarti, vai nu neprata lasīt, vai arī nebija pārliecināts par savu izvēli, bet tad uzsāka sarunu ar oficianti.
„Labdien! Sakiet, lūdzu, cik maksā šis saldējums?” puisītis jautāja.
„Puika, 50 centus,” oficiante atbildēja ar acs kaktiņu lūkojoties pēc klientiem, kurus būtu bijis izdevīgāk apkalpot.
„ Tad nē.. Bet šis?”
„Kā man šitais muļķa puika ir apnicis,” meitene nodomāja. „Viņš nevarēja atrast citu kafejnīcu, atnāca, aizņēma tik vietu un tagad novērš manu uzmanību no daudz vērtīgāka darba.”
„35 centus,” ar manāmu nepatiku viņa atbildēja.
„Tad ņemšu šo,” puika sacīja.
Pēc tam, kad puika bija apēdis saldējumu, viņš aizgāja, atstājot uz galda naudiņu. Ne pārāk steidzīgi oficiante piegāja pie galda un ieraudzīja, ka uz tā ir 50 centi. Puika bija speciāli meklējis lētāku saldējumu, lai varētu viņai atstāt dzeramnaudu.
Meitenes sirds sāpīgi sažņaudzās un viņa sāka raudāt, jo bija runājusi ar puisēnu tik vēsi, bet viņš bija atdarījis viņai ar labu…
[…] LASI VĒL: Oficiante vēsi pieņēma pasūtījumu no bērna… bet tas, ko viņš izdarīja pēc tam, lika … […]