Pēc divām desmitgadēm ilga progresa pētnieki brīdina, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas ekonomiskā attīstība varētu palēnināties.
Varšavas Ekonomikas skolas analīzē ir aplūkots 11 valstu, kas pievienojās ES pēc 2004. gada (CAE-11), liktenis, proti: Polija, Bulgārija, Horvātija, Čehijas Republika, Igaunija, Lietuva, Latvija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija.
Pētnieki analizēja šo valstu ekonomisko progresu laikā no 2004. gada līdz 2024. gadam, īpašu uzmanību pievēršot ekonomiskās izaugsmes tempam un reālajai konverģencei. Citiem vārdiem sakot, cik ātri šīs valstis ir samazinājušas attīstības plaisu ar ES-15, bloka bagātākajām Rietumu dalībvalstīm.
“Šīs valstis kā grupa ir attīstījušās gandrīz divreiz ātrāk nekā tā sauktā “vecā Savienība” jeb ES-15,” Euronews pastāstīja Dr. Pjotrs Masčiks, Varšavas Ekonomikas skolas Makroekonomikas un publiskā sektora ekonomikas katedras vadītājs.
Centrāleiropa un Austrumeiropa: divdesmit priekšzīmīgas izaugsmes gadi
Pētījums parāda Centrāleiropas un Austrumeiropas sasniegto panākumu ārkārtējo mērogu.
Reģiona izaugsme ir ne tikai paātrinājusies, bet arī kļuvusi noturīgāka pret satricinājumiem. Neskatoties uz globālo finanšu krīzi, pandēmiju un iebrukumu Ukrainā, CAE-11 valstis ir saglabājušas augstu attīstības tempu.
Vidējais izaugsmes temps starp šīm vienpadsmit jaunajām ES dalībvalstīm sasniedza 3,2%, salīdzinot ar 1,6% tā sauktajā “vecajā ES” (ES-15) un 3,8% tikai Polijā.
Tas ļāva visai CAE-11 grupai vidēji kompensēt gandrīz 30 procentpunktus no attīstības atšķirības ar dibinātājvalstīm, mērot pēc IKP uz vienu iedzīvotāju attiecības pirktspējas paritātē.
Scenāriji 2025.–2035. gadam
Tomēr nākamo gadu perspektīvas nevieš optimismu, un pētnieki apgalvo, ka pēc divdesmit labklājības gadiem gaidāma izaicinājumu pilna desmitgade.
Varšavas Ekonomikas skolas (SGH) eksperti ir izveidojuši trīs attīstības scenārijus: bāzes, piesardzīgo un optimistisko. Tas, kurš no tiem īstenosies, būs atkarīgs no katras valsts spējas īstenot institucionālās reformas.
Piesardzības scenārijā pašreizējā konverģences tendence apstātos, un plaisa starp postsociālistisko ekonomiku un ES-15 valstīm atkal sāktu pieaugt. Savukārt optimistiskais scenārijs paredz, ka līdz 2035. gadam Polija un pārējās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis (CEE-11) varētu sasniegt ES-15 līmeni IKP uz vienu iedzīvotāju (PPP izteiksmē).
Divi galvenie draudi
Akadēmiķi identificē divus galvenos draudus reģiona turpmākajai izaugsmei.
“Pirmkārt, demogrāfija. Mūsu Eiropas reģiona iedzīvotāju skaits samazinās, un Polijā tas notiek visstraujāk,” brīdināja Maščiks.
Viņš paskaidroja, ka Polija virzās uz dzimstības rādītāju zem viena, savukārt 2,1 ir nepieciešams, lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu. Līdz 2060. gadam valsts iedzīvotāju skaits varētu sarukt līdz 30 miljoniem, un dominējošā loma būs novecojošai sabiedrībai.
“Un otrais elements ir inovācijas,” piebilda Maščiks. “Gan valsts, gan privātās investīcijas pētniecībā un attīstībā ir dziļi nepietiekamas.”
Viņš norādīja, ka Polijas uzņēmumi mākslīgā intelekta izmantošanas ziņā atrodas Eiropas pēdējā galā. Jaunākie Polijas Ekonomikas institūta dati liecina, ka tikai 5,9% uzņēmumu, kas nodarbina vismaz 10 cilvēkus, 2024. gadā izmanto mākslīgā intelekta risinājumus. Šis ir priekšpēdējais rezultāts visā Eiropas Savienībā, un sliktāk klājas tikai Rumānijai.
Savstarpēji savērptā kapitālisma problēma
Viens no galvenajiem izaicinājumiem Centrāleiropas un Austrumeiropas 11 valstīm ir pārvarēt to, ko pētnieki dēvē par “savērpto kapitālismu”, ko viņi uzskata par reģionam raksturīgu.
“Tā ir tāda veida institucionāla kārtība, kurā noteikumi ļoti bieži tiek radīti bez kārtības un konsekvences,” apgalvoja Maščiks.
Pēc pētnieku domām, “savērpto kapitālismu” veido vāji saistīti elementi, kas ņemti no dažādiem režīmiem — feodālisma, prokapitālisma, sociālisma un mūsdienu Rietumeiropas kapitālisma modeļi.
Rumānija ir līderpozīcijās, Ungārija atpaliek
CEE-11 liktenis ir gan panākumu, gan izaicinājumu stāsts. Līdzās Polijai izceļas arī citi gadījumu pētījumi.
“Rumānija ir īpaši pozitīvs gadījums,” sacīja Maščiks. “Lai gan tā neuzrādīja vislielāko IKP pieaugumu, tā bija visstraujākā, samazinot savu atšķirību ar ES-15.”
Šeit panākumu atslēga bija IKP pieauguma un labvēlīgu demogrāfisko izmaiņu kombinācija.
“Atcerēsimies, ka tāds rādītājs kā IKP uz vienu iedzīvotāju ir atkarīgs ne tikai no tā, cik ātri aug IKP, bet arī no tā, kā mainās iedzīvotāju skaits,” piebilda Maščiks.
Situācija Ungārijā ir pavisam citāda, jo tās izaugsmes temps bija daudz lēnāks.
“Ungārija laika posmā no 2004. līdz 2024. gadam reģistrēja vidējo izaugsmes tempu 2% apmērā, kas ir zemāks par visas analīzes grupas vidējo rādītāju un tikai nedaudz virs vecajai Eiropas Savienībai raksturīgā līmeņa,” skaidroja Maščiks.
Viņš teica, ka šī lēnākā trajektorija saglabāsies nākamajā desmitgadē līdz 2035. gadam, un tā iemesli meklējami Ungārijas pārmaiņu vēsturē.