Jau pieaugusi meita atnāca pie mātes un paprasīja viņai padomu – Māmiņ, es ļoti mīlu savu vīru, bet nesen es satiku citu cilvēku un tagad visas manas domas ir tikai par viņu. Es nevēlos krāpt savu vīru pat ne domās, bet man nav spēka izraut no savas sirds grēcīgās jūtas pret to citu. Ko lai es daru?
Meitu uzklausījusi, māte atbildēja: – Meitiņ, mūsu jūtas – tie ir ziedi, kuri aug mūsu dvēselē. Tavā dvēselē tagad ir divi ziedi. Viens no tiem ir pieticīgais, bet tik maigais un cēlais mīlestības zieds uz vīru, kuru tu pati iestādīji. Tas ziedēs visu dzīvi un nesīs augļus, ja Tu to kopsi un laistīsi. Otra puķe – košais, bet indīgais kaisles zieds, kurš bez aicinājuma ir uzplaucis Tavā dvēselē, un kā nezāle zog visus pirmā zieda spēkus.
Turklāt tas nav daudzgadīgs un nesniegs augļus, lai kā arī tu to laistītu. Meitiņ, nav tavos spēkos otro ziedu izraut no savas dvēseles. Tas ir. Bet Tev vienmēr ir izvēle, kuru no augiem laistīt un kuru nē. Ja tu kopsi tikai pirmo ziedu, tad otrais ātri vien novītīs un vairs nesēs indi tavā dvēselē.