Jau pēc dažām nedēļām “šūmēšanās” par Vējoņa runas dāvanām būs beigusies, bet, kā jau notiek vairumā “šūmēšanās” gadījumu, būtiskais var palikt nepārrunāts. Tālākais ir subjektīvā versija par to, kas ir šis būtiskais. Ziņo viens no lielākajiem Latvijas portāliem LA.lv
Vajadzības gadījumā varu uzskaitīt pārdesmit piemēru, kad politiķi ir bijuši izcili oratori un vienlaikus neapstrīdami draņķi, vai kad politiķi ir bijuši švaki runātāji, bet devuši savai valstij vai kopienai daudz. Līdz ar to problēma, manuprāt, ir nevis Vējoņa runa(s), bet tas, ka par viņu tiek spriests pēc tām, jo acīmredzot ne ar ko citu lielas sabiedrības daļas uztverē viņš nav sevi parādījis. Iemesli – vai Vējonis nav mācējis par savu darbu jēdzīgi pastāstīt vai arī tiešām bijis kusls strādātājs – jau ir cita tēma.
Šī pārliecīgā koncentrēšanās uz publisko retoriku (“neko vairāk taču no viņa neprasa!”) nozīmē arī to, ka vai nu mums ir diezgan izplūdis priekšstats, vai arī ļoti maz ilūziju par Valsts prezidenta institūciju. Paskaidrošu. Manā skatījumā, valsts pirmā amatpersona var izteikties kaut vai tik nebaudāmi kā viens no Polijas jauno laiku demokrātijas iedibinātājiem Adams Mihņiks, ja vien es zinu, ka prezidents kā Nacionālās drošības padomes vadītājs ir izlēmīgs un atbildīgs, ja es zinu, ka uz viņu kā premjera amata kandidāta nosaucēju var paļauties valstij sarežģītās iekšpolitiskās situācijās. Ja Valsts prezidents pilnvērtīgi izmanto arī tās savas pilnvaras, kas viņam ir parlamentārā demokrātijā (piemēram, ietekmēt likumdošanas procesu, likumprojektus ierosinot vai bloķējot, reāli palīdzēt valsts ārpolitikas veidotājiem), tad šis cilvēks var būt savā ārējā komunikācijā neizteiksmīgs līdz iemidzināšanai. Un tas pats, starp citu, attiecas uz politiskās ekosistēmas citiem apdzīvotājiem. Šķiet, drošāk, piemēram, izvēlēties cilvēku, kurš vairs nekandidēs, – Eināru Cilinski; ar harismu šim kungam ir tā, kā nu ir, tomēr pat viņa politiskie oponenti atzīst, ka runa ir par kompetentu godavīru.
Rodas iespaids, ka politika un sabiedrība ir tik ļoti savstarpēji attālinājušās, ka “runas” ir palikušas teju vai vienīgais saskarsmes punkts. Ja tā ir, ļoti nelāgi. Un ko mēs vispār sagaidām no politiķu uzrunām? Laikam taču ne pārdomas par kādiem ētiskiem principiem, vērtībām, jo ir aizdomas, ka politiķiem ir, teiksim tā, sarežģītas attiecības ar tām. Iedvesmošanu? Kā var iedvesmot cilvēki, par kuru ētiskajiem principiem mums pašiem ir šaubas? No šī viedokļa iedvesmot var, piemēram, Lidijas Doroņinas-Lasmanes teiktais, bet ne… nesāksim iztirzāt sīkāk. Vēlreiz: kādā sakarībā mēs vispār sagaidām kaut ko iedvesmojošu no politiķiem?! Manuprāt, no viņiem jēga ir gaidīt: a) godīgu situācijas un nākotnes aprakstu, b) aprakstu skaidrā latviešu valodā, kādu lieto cilvēki, nevis – nu, jā, uzrunu teicēji. Tas arī viss. No šī viedokļa politiķu uzrunas tādās situācijās kā Dziesmu un deju svētki vispār ir liekas. Kāda svētku dalībnieka – sirmgalvja vai, tieši otrādi, maza ķipara parādīšanās visu priekšā un daži vārdi emocionāli sasildīs vairāk.
Tāpat pārspīlēts, manuprāt, ir izteikums, ka valsts augstākās amatpersonas simbolizē valsti un attiecīgi šo amatpersonu neveiklas rīcības gadījumā apkaunota ir valsts. Cik lielā mērā mūsu viedokli par kādu tautu ietekmē tās līderi – vienalga, vai runa būtu par Trampu vai Putinu? Ja būtiski, tad jāsecina, ka esam padevušies vispārināšanas kārdinājumam. Šī paradoksālā kārtā ir politiskās elites (turklāt arī citās valstīs) atrautības gaišā puse – cilvēki vismaz intuitīvi saprot, ka par citu kopienu, valsti nevar spriest, skatoties uz tās politiķiem. Ņemot vērā, cik maz mūsdienās ļaudis vispār “ņem galvā” politiku, arī par mums, Latviju, veido priekšstatu, balstoties uz saskarsmi ar mūsu kultūras cilvēkiem, sportistiem un faktiski jebkuru no mums. Ir simts un viens faktors (sākot ar pašu kā tūristu pieredzēto, beidzot ar kaut kur internetā lasīto), kas būvē priekšstatu par, teiksim, Ķīnu, bet šaubos, ka biedrs Sji Dzjiņpins ir starp noteicošajiem. Nav iemesla “šūmēties”.
