Manas dzemdības pieņēma divi ārsti. Viņi savāca abus mazulīšus un devās prom. Te pēkšņi viens sāka kliegt: “Stāviet!” Skanēja viss dzemdību nams.
Ārsti skrēja atpakaļ ar abiem bērniem, viņi paši bija ārkārtīgi sašutuši. Kad es skatījos uz viņiem, ārsti bija sašutumā – no kurienes tur varēja nākt vēl viens bērns?
Pēc kāda laika man iedeva telefonu, lai zvanu vīram, sakot: “Piezvani savam vīram. Tikai centies to pasniegt ļoti uzmanīgi, citādi vēl nobiedēsi. Mēs diktēsim, bet tu stāsti.”
Ņemu telefonu un saku: “Miša, ja tu esi pie stūres, tad kaut kur apstājies.” Vīrs atbild: “Esmu mājās.” Es viņam saku: “Tad labāk apsēdies.”
Viņš apsēdās, tad es stāstīju: “Es piedzemdēju, viss ir labi.” Vīrs prasa: “Un kas piedzima?” Mana atbilde: “Divi dēli un meitiņa.” Iestājās minūti garš klusums, bet tad atskanēja skaļi smiekli: “Kur ir divi, ir arī trešais.”
Kad man vēlāk atnesa manus trīs bērniņus, tas bija pats neaprakstāmākais mirklis manā mūžā.