Gudrais pacietīgi uzklausīja un pēc tam deva meitenei padomu:
— Izģērbies un kaila pastaigājies pa pilsētas ielām, – mierīgi noteica vecītis.
— Piedodiet, bet tik zemu es vēl neesmu kritusi… Jūs, droši vien esat sajucis prātā, vai arī jokojat! Ja es ko tādu izdarīšu, tad nezinu, ko no pretimnācējiem varu sagaidīt…Ka tik kāds vēl nelaupa man godu vai arī nenolamā…
Gudrais pēkšņi piecēlās, atvēra durvis un uzlika uz galda spoguli.
— Tu kaunies iziet uz ielas kaila, bet kāpēc tev nemaz nav kauns iet pa pasauli ar atkailinātu dvēseli, kas atvērta, kā durvis, plaši vaļā. Tu ielaid tur katru, kuram nav slinkums. Tava dvēsele ir šis spogulis, tāpēc mēs visi redzam citos cilvēkos savu paša atspulgu. Viņu dvēsele ir ļaunuma un negatīvisma pilna – tieši tādu neglītu bildi viņi arī redz, kad ieskatās tavā tīrajā dvēselē. Viņiem nepietiek spēka un drosmes, lai atzītu, ka tu esi labāka par viņiem, un mainīties. Diemžēl, tas ir pa spēkam tikai patiesi drosmīgajiem…
— Ko gan man darīt? Kā es varu izmainīt šo situāciju, ja no manis, pēc būtības, nekas nav atkarīgs? – jautāja skaistule.
— Nāc man līdzi, es tev kaut ko parādīšu…Paskaties uz manu dārzu. Jau daudzus gadus es laistu šos neticami skaistos ziedus un par viņiem rūpējos. Atzīšos godīgi, es ne reizi neesmu redzējis, kā šo ziedu pumpuri izplaukst. Viss, ko man ir izdevies skatīt vaigā – tie ir brīnišķīgi, izplaukuši ziedi, kuri māna ar savu skaistumu un burvīgo aromātu. Bērns, mācies no dabas. Paskaties uz šiem brīnišķīgajiem ziediem un dari tāpat, kā viņi – atver savu sirdi cilvēkiem uzmanīgi, lai neviens to pat nepamanītu. Atver sirdi labiem cilvēkiem. Un ej projām no tiem, kuri plūc tavas lapiņas, met zem kājām un sabradā. Viņi vēl nav izauguši līdz tavam līmenim, tāpēc tu viņiem nekādi nevari palīdzēt. Tevī viņi redzēs vien savu neglīto atspulgu.