Kāds ārsts pārsteidza, izstāstot to, kamdēļ viņš pārbauda katra mirušā pacienta Facebook profilu…

Tāpēc es apskatu tavus datus un izvelku savu IPhone, ieeju Facebookā un meklēju tavu vārdu. Liela iespējamība, ka mums ir vismaz viens kopējs draugs. Es pazīstu daudzus cilvēkus.

Es redzu tevi tajos pašos auskaros un ar to pašu ķēdīti, kas tagad nolikti netālu atsevišķā trauciņā, tā pati cepure, jaka, kas ir sagriezta ar medicīnas šķērēm, tā visa ir asinīs. Izskatās, ka tu esi apmeklējusi U2 koncertu. Dzirdēju, ka tas bija lielisks.

Redzu tavu smaidu, kādam tam vajadzēja būt, acu krāsu, kad tās bija pilnas dzīvības, redzu tevi pludmalē, pūšot svecītes un Ziemassvētkos pie vecmāmiņas. Es to redzu. Redzu tevi stāvam savas koledžas priekšā kopā ar mammu un tēti.  Labi, tagad es ienākot telpā pavisam noteikti viņus atpazīšu. Tā ir nedaudz vieglāk, par vienu jautājumu mazāk.

Tev i ir paveicies, ka tev šis nav jāredz. Tēvs izkliedz tavu vārdu atkal un atkal, mamma rauj sev matus un krīt uz zemes, saķērusi galvu, it kā cenšoties sevi pasargāt no neredzamiem sitieniem.

Es pārbaudīju tavu Facebook profilu, pirms paziņoju viņiem par tavu nāvi tāpēc, ka tas man liek saprast, ka es runāju par personību, par kādu, kuru viņi mīl – tas apklusina balsi manā galvā, kurai gribās kliegt uz tevi:” Velns parāvis, kā tu to varēji nodarīt viņiem, cilvēkiem, kurus tev bija jāmīl!”

avots: soulpost.ru