Un pēkšņi pretī nāk vīrietis, tāds gara auguma, līdzinās parastam strādniekam. Redz mūsu bezmaksas cirku, apstājas netālu un tādā skaļā balsī saka:
— Kāds skaistums! Man tādu meitenīti arī vajag mājās! Es paņemšu tevi pie sevis, labi?
Bet pašam acis smaida. Jautri viņam.
Meitiņa uzreiz piecēlās, un paņēma mani aiz rokas. Es viņu uzreiz sāku mierināt:
— Nevienam es tevi neatdošu! Tu esi mana meitiņa. Ejam ātrāk mājās.
Un mēs uzreiz aizgājām mājās, mierīgi, bez histērijām. Meitiņa atskatījās, vai mums vīrietis neseko. Bet viņš arī netaisījās, jau sen aizsteidzās savās darīšanās.
LASI VĒL: Vīrs uzstādīja nosacījumu: vai nu bērns, vai dzīvoklis. Bet es visu izdomāju pa savam
Vairāk meita tādas histērijas nerīkoja.
Kāpēc es šo visu stāstu? Eju es pa veikalu, bet te bērns vāļājas uz grīdas, kliedz, pieprasa mammai nopirkt rotaļlietu. Bet man tā vien gribas pieiet klāt un pateikt:
— Kāds skaistums! Man arī tādu puisīti vajag! Nāksi man līdzi?
avots: vranya.net