Ko Jūs darāt, mammīt? Vai Jūs zīmējat gleznas?.. Atbildiet man! Jūsu vēstules man palīdz dzīvot, sniedz svaigumu ikdienai. Mammīt, no kurienes Jūs iegūstat tik skaistus vārdus? Ar sajūsmu par tiem domājot staigāju visu dienu.
Jūs man esat vajadzīga tik pat ļoti, kā bērnībā. Seržants, militārās disciplīnas, taktikas, nodarbības – kas par nejēdzību, kas par cietsirdību! Iedomājos, kā Jūs piekoriģējat ziedus viesistabā, bet es ienīstu seržantus.
Es Jums liku šaubīties par savu maigumu. Taču, ja Jūs zinātu par to tagad…
Jūs esat pats labākais, kas man dzīvē ir. Es šodien skumstu pēc mājām kā mazs zēns. Iedomājieties – Jūs tur staigājat un runājaties, bet mēs varētu būt kopā, taču man ir liegts izjust Jūsu maigumu un arī pats nespēju būt Jums atbalsts.
Tik tiešām, man šovakar ir tik skumīgi, ka raudāt gribas. Un tā ir patiesība – Jūs man esat vienīgais mierinājums, kad man ir skumji. Tad, kad biju vēl mazs zēns, mājās atgriezos ar lielu somu uz muguras, raudot par to, ka mani sodīja – atcerieties, Mansā – Jums atlika vien noskūpstīt mani un es biju visu aizmirsis. Jūs bijāt vislabākais aizsargs no skolotājiem un monarhiem pāraudzinātājiem. Jūsu mājās es biju drošībā un man nebija neviena cita – tikai Jūs. Tas bija tik labi.
Un šobrīd arī ir tāpat – tikai pie Jums spēju atrast mieru, tikai Jūs zināt visu uz šīs pasaules, tikai Jūs man liekat par visu aizmirst, turklāt – gribot vai nē – ļaut sajusties atkal kā mazam puisītim.
Uzredzēšanos, mammu! Man darba vairāk nekā vajadzētu… Šeit, tāpat kā Sentmorisā, kurkst vardes, taču šeit viņas to dara daudz briesmīgāk.
Rītdien lidošu piecdesmit kilometrus tuvāk mājām, lai saprastu, ka vispār dodos māju virzienā.
Maigi skūsptot,
Jūsu pieaugušais dēls Antuāns”
[…] Ekziperī vēstule savai mammai, kas aizkustina līdz pat sirds dziļumiem […]