Pēc gada Veronika publicēja savā profilā internetā šādu tekstu:
“Tieši pirms gada mūsu ģimenē notika kas jauks – piedzima šis mīļais puisītis. Mēs viņu nosaucām par Jerofeju, kas no grieķu valodas nozīmē “Dieva svētītais”. Kopš viņš pieteicās mums, ka vēlas dzīvot šajā pasaulē, ar mums notika daudz kas tāds, kas no debesīm mums lika domāt, ka viņam tiešām nepieciešams dzīvot. Mūsu ilgi gaidītais dēls piedzima “īpašs” – viņam tika diagnosticēts Dauna sindroms. Daudzi mums prasa, vai mēs pirms bērniņa dzimšanas zinājām par to, kāds viņš būs. Atbilde ir jā, mēs zinājām. Par to, ka mūsu gaidāmais bērniņš var piedzimt ar Dauna sindromu, mēs uzzinājām 21. grūtniecības nedēļā. Par to mums ārsti paziņoja ļoti nekorektā formā.
Mēs ar vīru pieņēmām lēmumu, ka bērns grib un viņam ir jādzīvo. No neskaitāmu ārstu puses bija jūtams ļoti liels spiediens. Mums tiešā viedā tika pat pateikts, ka mums piedzims “briesmonis”, ka mēs ar vīru esam nenormāli.”
“Manā uztverē vārdam “īpašs” ir divas nozīmes: negatīvā – bērns ir izņēmums, viņš nav tāds, kā visi, viņš ir slims; pozitīvā – bērns ir apdāvināts, viņš nav tāds, kā citi, jo ir pat labāks. Mēs savu dēlu uzskatām kā apdāvinātu, īstu Dieva dāvanu (tāpat, kā dēla vārda nozīme “Dieva svētītais”, kas tika atsūtīts mūsu ģimenē). Viņā ir kaut kas varens: kaut kāds iekšējais spēks, viņa apskāvienos ir neaprakstāms maigums un mīlestība, bet viņa smaidā – pats Visums, taču skatiens ir vēl dziļāks… Viņš nav tāds, kā visi… Un mēs lepojamies, ka viņš ir mūsu dēls!”
“Kad viņš tev smaida, tad viss spīd un laistās no prieka un laimes! Un šajā gaismā ir ļauts nokļūt arī jums – tā ir neaprakstāma sajūta! Tevi ietver siltums, mīlestība, prieks… To gribas nemitīgi atkārtot, gribas pie viņa atgriezties, gribas atkal samīļot, gribas redzēt viņa smaidu, pieskarties viņam, samīļot un sabučot. Mūsu paziņu starpā bija tādi, kas baidījās ne tikai no šīs diagnozes, bet arī paša bērniņa. Taču, līdzko viņi iepazina viņu tuvāk, uzreiz mainīja savus uzskatus. Es domāju, ka viņi paši arī mazliet mainījās.
Es pati ļoti mainījos, un mainījās arī mana ģimene. Jeroška mums ir kā “Brīnumu grāmata”. Viņš katru dienu atver mums jaunu lappusi savā pārsteidzošajā dzīvē, piepildot mūsu dzīves ar maģiju un brīnumiem.”
“Es ar lepnumu varu pateikt, ka esmu paša labākā dēla mamma. Esmu priecīga, ka viņš ir mūsu bērns. Esmu priecīga, ka Jeroška ir dzīvs, vesels, aug, priecājas un dzīvo mūsu ģimenē. Savā viena gada vecumā viņš sēž, rāpo, cenšas celties kājās un staigāt – tāpat, kā jebkurš cits bērniņš. Viņš reaģē, kad viņu sauc vārdā, viņš mūs saprot. Jeroša ļoti mīl savu vecāko māsu.”
“Pēdējā gada laikā mēs neesam darījuši ko tādu, ko nedarījām ar savu vecāko meitu. Mūs biedēja, ka bērns atņems visu laiku, spēkus un līdzekļus, ka es aizmirsīšu par savu meitu un vīru. Ticiet man – viss sanāk tieši otrādi! Jeroška mums sniedz tik daudz spēka un prieka, viņš uzlādē mūs ar enerģiju un pozitīvu, ka ir iespējams pat kalnus gāzt. Viņš apvienoja mūsu ģimeni vēl vairāk. Es cenšos pievērst tik daudz uzmanības, cik nu sanāk divu bērnu māmiņai. Pateicoties savam lieliskajam vīram, man ir iespējams atrast laiku arī sev un saviem vaļaspriekiem – šī fantastiskā fotosesija, psihoterapija u.c.
Es saku lielu paldies savam vīram Jevgenijam par to, ka viņš mani mīl un ir līdzās. Es pasakos Visuvarenajam, Sargeņģelim, Visumam, tuviniekiem un visiem, kas bija un ir mums līdzās. Lai Dievs dod veselību arī jums un jūsu tuviniekiem!
Dzīve ir skaista un tā turpinās…”
Šie skaistie divu bērnu māmiņas vārdi spēj izkausēt jebkuru sirdi. Saskaņā ar “Daunsaid Ap” (ru. “Даунсайд Ап”) fonda datiem, Krievijā vidēji 85% bērnu ar Dauna sindromu aug bērnu namos. Veronika un Jevgenijs ir lielisks vecāku piemērs, kas ataino patiesu mīlestību pret savu bērnu. Cerēsim, ka šim piemēram sekos arī citi. Ar šādiem vecākiem Jerofejam būs lieliska dzīve – pārpildīta ar mīlestību un smaidu. Mēs novēlām pašu labāko šai lieliskajai ģimenei!