Reiz jaunas sievietes dzīvoklī uzplauka kaktuss. Līdz tam tas četrus gadus nīka uz palodzes, izskatījās pēc nīgra un neskūta sētnieka, un pēkšņi – tāds pārsteigums.
Dīvaini, ka mani uzskata par bezjūtīgu un ļaunu maitu, – nodomāja sieviete. Tas nav tiesa, jo bezjūtīgajiem un ļaunajiem taču kaktusi nezied.
Ar patīkamām domām par ziedošo kaktusu viņa netīšām uzkāpa uz kājas kādam drūmam vīrietim metro. Uz viņa aizrādījumu viņa nesāka aizvainojoši bļaut kā parasti: “Ak, ja jau jūs esiet tāds kungs, tad brauciet ar taksi!”, – bet pasmaidīja:
- Nedusmojieties uz mani, lūdzu. Man nav pie kā turēties un ja gribiet, uzkāpiet man uz kājas – būsim norēķinājušies.
Drūmais vīrietis norija savu sakāmo, ko jau gribēja atskaņot šajā sakarā. Pēc tam, izkāpis savā stacijā, pērkot avīzi, tā vietā, lai nolamātu pārdevēju, kura nevarēja vien saskaitīt atlikumu, par stulbo govi, teica viņai:
- Nekas šausmīgs, pārskaitiet vēl reizi, es arī rīta agrumā neesmu stiprs matemātikā.
Pārdevēja, negaidījusi tādu atbildi, kļuva līdzjūtīga un atdeva par velti divus vecus žurnālus un veselu saini vecu avīžu pensionāram – patstāvīgajam lasītājam, kurš ļoti mīlēja lasīt presi, bet katru dienu varēja atļauties nopirkt tikai vienu – tādu lētāku. Protams neiztirgoti preci vajadzēja norakstīt, taču ikvienu noteikumu var arī pārkāpt.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu