Apmierinātais večuks ar lielo saini gāja uz mājām. Satiekot savu augšas kaimiņieni, viņš neuzrīkoja ierasto skandālu par tēmu: “jūsu bērns kā zilonis slāj pa dzīvokli un traucē atpūsties, vajag labāk audzināt”, bet paskatījās un izbrīnījās:
“paskat tik , kā jūsu meitiņa izaugusi. Nekādi nevaru saprast, kam vairāk līdzīga – jums vai tēvam, taču skaistule būs noteikti. Man tādās lietās acs piešauta.”
Kaimiņiene aizveda bērnu uz dārziņu, aizgāja uz darbu un nesāka reģistratūrā kliegt uz nejēgu večiņu, kura bija pierakstījusies pie ārsta vakardien, bet atbraukusi šodien, tikai noteica:
- Labi, nepārdzīvojiet, es arī reizēm aizmirstu savas darīšanas. Jūs pasēdiet minūtīti, bet es noskaidrošu pie daktera, varbūt viņš varēs jūs pieņemt šodien.
Večiņa, tikusi pie ārsta, nepieprasīja uzreiz viņai izrakstīt ļoti iedarbīgas, bet lētākās zāles, kas var momentā izārstēt viņas slimību, piedraudot, atteikuma gadījumā, rakstīt sūdzību visām institūcijām pat līdz Strasbūras tiesai, bet nopūtas un teica:
- Es jau pavisam vēl neesmu prātu izkūkojusi, saprotu, ka vecumu izārstēt nevar, bet jūs man, dakter, piedodiet, ka velkos pie jums kā uz darbu.
Bet ārsts, dodoties vakarā uz mājām, pēkšņi atcerējās večiņu un viņam kļuva viņas žēl. Ārsts pēkšņi aizdomājās ka dzīve tik strauji paskrien garām un pēkšņi, padevies negaidītam impulsam, apstājās pie tuvākā supermārketa, nopirka ziedu pušķi, torti ar krēma rozēm un aizbrauca pavisam uz citu pusi. Piebraucis pie mājas, uzkāpa trešajā stāvā un pieklauvēja.
- Es te padomāju, nu kāpēc mēs visu dalām, kā tādi mazi bērni, kuri spēlējas smilškastē. Es nopirku tev torti, tikai nedaudz samīcīju – netīšām uzliku virsū savu portfeli. Bet tas nav nekas briesmīgs. Garša taču no tā nemainās. Es nopirku tev ziedus, tās gan ar nedaudz cieta no tā paša portfeļa. Bet varbūt viss būs labi?
-. Protams, būs labi, – atbildēja sieviete, – mēs tās reanimēsim. Bet man ir jaunums. Tu tikai iedomājies, es šorīt pamodos, skatos pa logu – man uzziedējis kaktuss. Redzi?