Pēc briesmīgas šķiršanās, es nobloķēju savu bijušo visās iespējamās vietās. Es izdzēsu visas viņa bildes, izmetu visus viņa T – kreklus; es izdarīju visu, lai par viņu aizmirstu, bet nespēju saņemties, lai nobloķētu viņa telefona numuru.
Nebija tā, ka es vēlējos viņu atgūt, bet es gribēju, lai viņš vēlas mani atgūt. Es gribēju, lai viņš skumst pēc manis tā, kā agrāk pēc viņa skumu es. Es gribēju zināt, ko viņš par mani domā, jo arī viņš savulaik dzīvoja manā galvā. Es gribēju, lai viņš saprot, ka ir zaudējis to, kura varēja viņam dot visu.
Taču visvairāk par visu es vēlējos, lai viņš vēlas mani atgūt, bet es varu viņam atbildēt “NĒ!”.
Pēc mūsu šķiršanās man bija ārkārtīgi slikti. Man fiziski sāpēja sirds, es teju vispār nekāpu ārā no gultas. Es darbā paņēmu slimības lapu, vispār atteicos tikties ar draugiem.
Telefons nemitīgi atradās man līdzās, un katru reizi, kad man kāds zvanīja, sirds leca pa muti ārā, jo cerēju, ka tas būs viņš. Taču tas nekad nebija viņš. Tas viss tādēļ, ka agrāk viņš bija ārkārtīgi kontrolējošs. Viņš man nemitīgi rakstīja un zvanīja, bet es uz sitiena atbildēju. Es pārstāju domāt par sevi un koncentrējos tikai uz viņa. Es biju kā marionete viņa rokās, turklāt es biju tik ļoti tam pieradusi, ka zaudēju savu neatkarību.
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu