Šķiršanās — tas nav vienkārši smagi. Attiecību beigas var būt tikpat sāpīgas kā burtisks tuva cilvēka zaudējums. Tu esi tik ļoti mīlējusi šo vīrieti, viņš bija liela tavas dzīves daļa, tagad tā nav, tagad viņš ir kļuvis nesasniedzams.
Un tas tiešām ir īsts zaudējums — un neļauj nevienam teikt citādi, neļauj dod padomus, ka tev vienkārši viņu vajag aizmirst. Tas ir nākotnes zaudējums, kuru tu biji iztēlojusies kopā ar viņu. Tu esi zaudējusi ģimeni, kuru biji iztēlojusies. Visiem to skaisto mirkļu zaudējums, kurus tu vēlējies no visas sirds.
Lai gan sākumā to ir grūti pieņemt, patiesībā tā ir laba zīme — pārdzīvot šķiršanos. Tas nozīmē, ka tu esi mīlējusi kādu, kas tev bija kaut kas īsts un ka tev bija jāļauj dzīvei tevi mācīt.
Lai tiktu galā ar zaudējumu un sāpēm, prāts sāk mēģināt atrast jēgu tajā, kas ir noticis. Tu sāc meklēt attaisnojumu, lai palīdzētu sev atbildēt uz jautājumu “Kāpēc?”. Tu vari sākt runāt par sevi: “Es neesmu pietiekami skaista” vai “Es neesmu pietiekami veiksmīga” vai “Man vienkārši neveicas mīlestībā”. Tie visi ir vērtēšanas veidi, un bieži vien mēs nosodām sevi kritiskāk nekā pārējos.
Bet es esmu dzirdējusi citu viedokli par mīlestības zaudējumu.
Kas būtu ja nevienas attiecības patiesībā “ne izbeigtos” ar šķiršanos vai mīļotā cilvēka nāvi? Ka ir tas tikai stāsts, ko mums izstāstīja?
Ka mīlestība starp diviem cilvēkiem turpinās kā atsevišķas divu cilvēku attiecības, it kā atdalīts no viņiem bērns?
Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu