— „Es domāju, ka viņa teica: „Parūpējies par mūsu bērnu.” – atbildēja zēns.
— „Tu jau zini to stāstu?” — vaicāja skolotāja.
— „Nē, tikai to pašu sacīja mana māte pirms nāves manam tēvam,” — teica skolnieks.
Skolotāja novērsās, cerot, ka neviens nepamanīja viņas acīs asaras.
— „Jā, sieviete teica tieši tā” — viņa atbildēja.
Tātad kuģis nogrimst. Vīrietis atgriežas mājās un audzinājis meitu viens. Pēc daudziem gadiem, kad tēva vairs nebija, jaunā sieviete šķirojot viņa mantas atrada dienasgrāmatu, kurā viņa izlasīja šādas rindas:
“Viņai jau bija šausmīga diagnoze, kad mēs aizbraucām ceļojumā. Dzīvot atlika maz. Ak, kā es gribētu aiziet viņas vietā, bet nevarēju to izdarīt meitas dēļ. Es varēju tikai atstāt viņu okeāna vidū.”
Auditorijā iestājās klusums.
Pēc bērnu acīm bija redzams, ka viņus dziļi aizkustināja šis stāsts, un ka šodien viņi pirmo reizi aizdomājās, ka pirmais iespaids var būt maldinošs.
Tāpēc nekad nevajag spriest par cilvēkiem un viņu rīcību pavirši, jo mēs daudz varam par tiem nezināt.