Viņa zaudēja samaņu, pirms viņi nokļuva slimnīcā. Ārsti, apskatot sievietes ķermeni, tikai noplātīja rokas: smadzenes ir mirušas un darīt vairs neko nevar. Un abu dvīņu sirsniņas arī drīz beigšot pukstēt. Taču šie divi negribēja padoties. Lai arī sievietes smadzenes bija mirušas, viņas ķermenis turpināja dot dzīvību mazuļiem.
Medicīnā to sauc par mātes somatisko uzturēšanu pēc smadzeņu nāves un tas notiek vien 2,8% gadījumos un ilgst īsu brīdi – mātes ķermenis vēl turpina funkcionēt un dot bērnam skābekli un dzīvībai svarīgās vielas. Ārsti uzturēja mazuļus un sekoja līdzi viņu stāvoklim, jo taisīt ķeizargriezienu bija pār ātru – viņiem vajadzēja novilcināt laiku, pēc iespējas ilgāk.
Mjuriels visu laiku raudāja un lūdz Dievu, atgriezt viņam sievu. Tieši tad viņa arī atnāca pie viņa sapnī. “Mīļais, es nevaru pie tevis atgriezties, – viņa teica, – es tagad esmu labā vietā, bet tev ir jābūt stipram, lai rūpētos par mūsu bērniem.” Vīrietis atzīst, ka tas atgrieza viņam spēku dzīvot. Ārsti veica ķeizargriezienu un izņēma abus mazuļus – vārgus, bezpalīdzīgus, taču gatavus dzīvot sava stiprā tēva mīlestībā un aprūpē.