Nākamajā tikšanās laikā ārsts apskata tēvu un jautā par topošās mātes pašsajūtu.
— Viss ir lieliski, viss notiek, kā vajag, es jau kopā ar saviem juristiem gatavoju testamentu uz sava topošā mantinieka vārda.
— Un kopš kāzām cik bieži jums ir bijis…nu, jūs jau saprotiet, par ko es runāju?
— Nu pirmajā naktī arī bija, es, liekas, biju tik noguris un nedaudz iedzēris, tāpēc ne visu atceros, bet nākamajā dienā sieva man teica, ka es esot bijis uzdevuma augstumos.
— Bet ziniet, — teica ārsts. — Man jums jāatzīstas, ka man ļoti patīk medības.
— Kāds tam ir sakars ar mūsu sarunu?
— Vienreiz ar mani medībās notika dīvains gadījums. Tad es medīju pīles, nedaudz noguru un nolēmu zem koka pie skaista ezera atpūsties. Pieliku ieroci pie koka, bet pats aizgāju nomazgāties. Kad noliecos pie ūdens, sev aiz muguras izdzirdēju rēcienu. Atskatos, un tur lācis lēnām nāk man virsū. Bet ierocis ir pie koka kādus desmit soļus atpakaļ, bet lācis jau ir tuvu. No bailēm es pats nesapratu, ko daru. Paņēmu rokās zaru, kuru sajutu zem sevis, un iedomājos, un izstiepu lāča virzienā, it kā mērķētu.
— …Un?
— Pieliku zaru pie sejas, aizvēru vienu acis, ar pirkstu nospiedu iedomu gailīti un…notika šāviens!
— Tas nevar būt!
— Lūk, jums liekas, ka tas nevar būt, bet es tajā stāvoklī pilnā nopietnībā sliecos tam ticēt.
— Kā tad tā, kas tad tas galu galā bija? Es esmu pārliecināts, ka tālumā vienkārši atradās cits mednieks, kurš ieraudzīja jūs ar lāci un izšāva!
— Lūk, saprotiet, kā lai jums to pasaka, tieši to arī ar mūsu sarunu es cenšos jums pateikt…
Avots: 1001faktov.ru