Rakstnieks Alains de Botons apgalvo, ka par spīti tam, ka mēs darām visu iespējamo, lai neapprecētu nepareizo cilvēku, patiesībā mēs iekrītam lamatās, no kurām bēgam.
“Daļēji tādēļ, ka mēs apmulstam no problēmām, cenšoties kādam pietuvināties. Mēs šķietam normāli tikai tiem, kuri mūs pārlieku labi nepazīst. Viedākā, pašapzinīgākā sabiedrībā piemērots jautājums, kuru uzdot randiņa vakariņu laikā būtu: “Un cik traks esi tu?”, apgalvo Botons.
“Lai arī vārds “traks” liek man justies neērti, jo tas šķietami saistās ar garīgās veselības traucējumiem, man ir skaidrs, ka visi esam būtnes ar zināmiem trūkumiem un katrs ar savām problēmām, tādēļ būtu labi jau no sākta gala ievērot atklātību. Ja es uzzinātu, ka manam potenciālajam partnerim riebjas marinēti dārzeņi, bet es nāktu no ģimenes, kurā marinē itin visu, kas atrodams dārzā, es spētu uzreiz izvērtēt, vai iespējams tikt galā ar otra cilvēku nepatiku pret to.
Laulību dzīve galu galā ir cerību pilns, cēlsirdīgs un nebeidzami riskants pasākums, kuru organizēt apņemas divi cilvēki, kuri bieži vien pat nezina neko daudz par otru, tādējādi iepinoties nākotnē, ar kuru nespēj tikt galā tikai tādēļ, ka izvairījušies no padziļinātas izpētes,” viņš piebilst.
Pagātnē cilvēki precējās loģisku un praktisku iemeslu vadīti. Par spīti tam, laulības nemaz nebija saprātīgs lēmums, tās bija pragmatiskas un meliem pilnas. Mūsdienās cilvēki precas, jo viņiem ir abpusējas jūtas, divus cilvēkus kopā saved instinkts, viņi dziļi sirdī jūt, ka šī apvienība ir īstā.
De Botons izvirza teoriju, ka, meklējot laimi laulībā, cilvēki patiesībā vēlas tuvību un intimitāti. Cilvēki cenšas atdarināt tās sajūtas, kādas izjutuši bērnībā.
“Mīlestība, kuru izjutām bērnībā, bieži vien tiek sajaukta ar citu, daudz destruktīvāku spēku: vēlmi palīdzēt kādam pieaugušajam, kuram tika laupīta vecāku mīlestība. Mēs apprecamies ar nepareizajiem cilvēkiem tādēļ, ka nesaistām mīlestību ar laimi,” viņš atklāj.
Labās ziņas ir tādas, ka nav svarīgi, vai mēs atklājam, ka esam apprecējuši nepareizo cilvēku. Tā vietā, lai no viņa atbrīvotos, mums jāatbrīvojas no domām, ka vispār pastāv ideālais partneris, kurš apmierinās visas mūsu vēlmes un iegribas no dienas dienā.
“Mums vispiemērotākais ir nevis tas, kurš spēj izbaudīt to pašu gaumi, bet gan tāds, kurš spēj izjust ko citu un vest sarunas par tematiem, kuros jūsu viedoklis ir atšķirīgs. Saderība ir mīlestības nopelns, nevis tās priekšnosacījums.”
Ikviens cilvēks sākotnēji nav mums piemērots tik ilgi, līdz viņš kļūst par īsto un vienīgo.
