Man šis dzīves posms joprojām palicis kā viens no tumšākajiem periodiem manā dzīvē.
Jūs noteikti atceraties, ka astotajā klasē es pārgāju uz citu klasi, vai ne? Tas viss tikai tādēļ, lai man vairs nenāktos klausīties tajā klusumā, ar kuru jūs izrādījāt savu riebumu pret mani, kad es vienkārši gāju pa gaiteni; lai izvairītos no jūsu jēlajiem smiekliem man aiz muguras, kā arī nemitīgos aukstos skatienus, kurus izjutu uz savas ādas stundu laikā. Daži no jums jo īpaši pacentās.
Pats interesantākais šajos aizvainojumos ir tas, ka tos nekad nevar tā vienkārši aizmirst. Pat pēc 20 gadiem nē. Es joprojām atceros jūsu spiedzīgās balsis savā galvā, kuras man nemitīgi atgādina par to, ka es nekam nederu. Protams, ka es iekšēji apzinos, ka tā nav.
Es ticu tam, ka tagad esat izauguši par labiem cilvēkiem. Daudziem no jums jau ir bērni. Es ceru, ka viņiem nekad nevajadzēs celties no rītiem ar bailēm par domu vien, ka ir jādodas uz skolu. Neviens nav pelnījis šo sajūtu.
P.S. Tā vietā, lai izdotu naudu par braucienu uz Stokholmu, es ziedoju 2000 dolārus organizācijai, kas cīnās pret ņirgāšanos pret bērniem skolās.”
Pēc šī teksta izlasīšanas, ļoti daudzi bijušie Annikas skolas biedri uzrakstīja atvainošanās vēstules. 20 gadus vēlāk viņu attiecības beidzot uzlabojās. Cienīsim cits citu!
[…] LASI VĒL: Šo 36 gadus veco sievieti uzaicināja uz klases salidojumu. Lūk, ko viņa visiem atbildēja savā … […]