Bet Ruslans nespēja samierināties ar tādu lietu stāvokli un sāka veikt tās pašas reanimēšanas procedūras, ko darīja pirms ātrās palīdzības ierašanās. Mediķi palūdza viņam paiet nost no meitenes un “neņirgāties par līķi”. Bet tēvs viņus nedzirdēja un turpināja. Un pēkšņi Ruslans izdzirdēja sitienus meitas ķermenī.
Tā atsaucās viņas sirds – tā sāka darboties 40 minūtes pēc tam, kad meitenīte tika izcelta no ūdens. Meitenīte sāka elpot! Ātrā palīdzība vēl nebija tālu aizbraukusi, kad viņiem piezvanīja. Ieraugot meitenīti, kura pirms 30 minūtēm viņi uzstādīja diagnozi “nāve”, viņi bija ļoti pārsteigti. Bet vecākiem bija cerība, ka viņu meita dzīvos, lai arī mediķi sāka apgalvot, ka pēc tik ilgstošas nāves, bērns nekad nevarēs būs normāls. Meitenīti aizveda uz reanimāciju, jo viņa bija komā. Pēc tam, kad viņas stāvoklis stabilizējās, vecāki Oļesju aizveda uz Maskavu.
Pēc 2 nedēļām meitene pamodās no komas. Bet ārsti teica, ka Oļesja visticamāks nespēs staigāt un uz visu dzīvi būs piekalta gultai. Turklāt meitenei bija pazudusi redze – viņa pamodās akla. Bet viņu vecāki ticība un atbalsts radīja brīnumus. Pēc pāris nedēļām meitene atguva redzi, viņa spēja runāt. Un mazāk kā pēc gada meitene bija pilnībā izveseļojusies. Šis stāsts izplatījās pa visu valsti. Visi uzskatīja, ka tēvs ir atgriezis meitu no viņsaules.
Viņu ģimeni bieži aicināja uz televīziju. Par Ruslana dzīvi interesējas joprojām. Šis stāsts ir interesants ārstiem no profesionālā viedokļa, jo Oļesjas gadījums atšķiras no parastiem viņas vecuma bērniem. Viņas tēva mīlestība izglāba Oļesju. Tas ir pārsteidzoši un neticami. Šis stāsts vēlreiz pierāda, ka nedrīkst padoties!
avots