Danielai tas bija briesmīgs laiks. “Mums pat nebija iespējas sākt dzīvot kopā. Bet es negribēju padoties” – atceras meitene. Mets pirms diviem gadiem bija zaudējis tēvu, bet viņa māte bija pārāk slima, lai rūpētos par viņu. Daniela bija spiesta pati rūpēties par savu jauno vīru, bet mīlestība deva viņai spēkus, kuri viņai tik ļoti bija nepieciešami. Viņa atveda viņu mājās un pameta visu, lai katru brīdi būtu kopā ar vīru.
Pēc trim ilgiem mēnešiem Danielas tīcība un cerība tika atalgotas. Notika tas, kam neviens izņemot viņu jau vairs neticēja: Mets atvēra acis. Meitenes sirds sāka neprātīgi sisties, kad viņš centās pateikt. “Es cenšos” – nočukstēja vīrs. “Tas bija visskaistākais, ko es jebkad biju dzirdējusi” – atceras Daniela.
Par spīti visām prognozēm Mets pamodās no komas un uzsāka ilgo un grūto cīņu par normālu dzīvi. Daudzas lietas viņam nācās iemācīties no jauna: viņš nevarēja parunāt, stāvēt un staigāt. Bet puisis nepadevās, un jaunā sieva viņu atbalstīja it visā. Mets joprojām nespēja atcerēties dažas lietas, kas bija notikušas pirms avārijas, tai skaitā arī attiecības ar sievu un viņu kāzas. Bet, neskatoties uz to, ka briesmīgā autokatastrofa bija atņēmusi viņam atmiņu, tā nebija atņēmusi viņa jūtas pret Danielu, un viņš ne reizes nešaubījās par to, ka ir izdarījis pareizo izvēli. “Es esmu tik laimīgs, ka apprecēju Danielu!” – saka puisi. Un viņam ir taisnība. Jo bez viņas ticības, mīlestības un mērķtiecības Mets jau sen varēja būt aizsaulē.
Kad ārsti vairs nevēlējās cīnīties par viņa dzīvību, Mets spēja pierādīt, ka viņiem nav taisnība, un viņš izdzīvoja pateicoties spēkam, ko viņam sniedza viņa sievas mīlestība. Neskatoties uz to, ka no Meta atmiņas ir izdzisušas dažas atmiņas par viņu kopdzīvi, tagad pārim ir iespēja dzīvot ilgu un laimīgu dzīvi.