Aizejot gar stūri viņa sāka izmisīgi raudāt un te pēkšņi viņa pamanīja divus mazus bērnus, kuri rakājās pa atkritumu tvertnēm – meklēja sev ko ēdamu. Lanai palika mazo žēl un viņa gribēja tos pacienāt, taču viņi ļoti nobijās un gribēja mukt prom. Lana viņus panāca, ar varu iestūma mašīnā un aizveda pie sevis uz mājām. Mājās viņa bērnus nomazgāja, pabaroja un sāka izjautāt, no kurienes tad viņi ir. Puisēnu sauca Tālis un viņas bija 5 gadi, bet meitenīti Aina, un viņai bija 3 gadi. Tālis pastāstīja, ka viņu tēvu nogalināja, bet māte pametusi viņus stacijā un kopš tā laika viņi abi klaiņo.
Lana aizgāja ar viņiem uz veikalu, sapirka mantas, drēbes. Bērni sāka skatīties daudz uzticamāk uz cilvēkiem. Drīz vien atbrauca Lanas vecāki un meita viņiem visu pastāstīja. Meitenes vecāki bija šokā no dzirdētā un viņi nolēma abus bērnus atstāt pie sevis. Viņi nokārtoja vajadzīgās formalitātes un bērniem bija ģimene , savas istabas, mantas un apģērbs. Lana atsāka strādāt , atlaida no darba bārmeni, bet oficiante pati aizgāja. Jaunais cilvēks nekādi nevarēja saprast, ko viņš izdarījis ne tā, līdz Lana viņam neizstāstīja, ka visu bija redzējusi un dzirdējusi un ieteica viņam nekad nerādīties viņai acīs.
Gāja gadi. Lana satika savu īsto vīrieti un viņš pieņēma bērnus kā savējos. Viņi beidza institūtus, viņiem ir labs darbs – Lanas tēvs nodeva savu firmu Tālim un Ainai. Viņi abi nes savu mīlestību cauri gadiem. Drīz viņiem ir kāzas, un viņi ir nolēmuši, ka abi sarakstīsies vienā dienā. Lana ir laimīga – viņai ir abi vecāki, laimīga laulība un brīnišķīgi bērni – kas vēl ir vajadzīgs laimei. Esiet laipnāki cits pret citu un jūs redzēsiet, ka labais, ko jūs kādam esiet izdarījuši, atnāks pie jums atpakaļ pavisam negaidītā dāvanā.