“Šeit ir daļa manas ģimenes – ir ieradušies arī mani trīs mazdēli, un mana meita Kārena… Ļoti labi, ka viņi ieradās mani pavadīt.”
Pirms došanās uz Šveici, viņš pāris dienas pavadīs pie savas otras ģimenes Francijā. Viņa eitanāzes datums ir 10. maijs.
“Lai gan Šveice ir jauka vieta, es nevēlos turp doties,” vīrietis paziņoja ziņu portāliem.
“Taču man tas ir jādara, ņemot vērā to, ka Austrālijas valdība neatbalsta pašnāvības veikšanu. Par to es jūtos ļoti aizvainots.”
Asistēta pašnāvība ir aizliegta lielākajā daļā pasaules valstu. Tā ir aizliegta arī Austrālijā, taču Viktorijas štatā Austrālijā pagāšgada tā tika legalizēta.
Ziemeļu teritorijā 1996. gadā eitanāzija tika īslaicīgi legalizēta tiem, kas bija smagi slimi, taču jau gadu velāk valdība to aizliedza.
Viktorijas štatā asistētā pašnāvība stāsies spēkā no 2019. gada jūnija, taču tā attieksies tikai uz smagi slimiem pacientiem, kā arī tiem cilvēkiem, kuriem dzīves ilgums mērāms mazāk nekā sešos mēnešos.
Arī pārējie štati laiku pa laikam paceļ eitanāzijas tēmu, taču parasti tā ātri vien tiek noraidīta. Tas pats atgadījās pērna arī ar Jaundienvidvelsu.
“Exit International”, kas palīdzēja Deividam veikt šo ceļojumu, uzskata, ka tas ir briesmīgi, ka vienam no Austrālijas vecākajiem un cienījamākajiem kungiem nākas doties ārpus valsts, lai mierā nomirtu.”
Viņi uzrīkoja kampaņu, ar kuras palīdzību pavisam ātrā laikā viņiem izdevās savākt lidmašīnas biļetei biznesa klasē (viņi pavisam ātri savāca vairāk neka 15000 ASV dolāru).
Deivids bija ievērojams pētnieks un zinātnieks Edītes Kovanas universitātē Austrālijā. 2006. gadā viņš iekļuva ziņu virsrakstos, jo tika atzīts par nederīgu atrasties universitātes locekļu vidū.
Pēc tam, kad tika sacelti kājās neskaitāmi zinātnieki visā pasaulē, šo aiziešanas pieprasījumu atcēla, un viņš 102 gadu vecumā turpināja strādāt universitātē.
Viņš ir radījis veselu virkni pētījumu, līdz pat teju pēdējam brīdim turpināja pārskatīt dažādus ekoloģijas žurnālus.
Vīrietis teica ziņu reportieriem, ka ir patīkami saviļņots par tik lielo atbalstu no citiem un cer, ka viņš kļūs par vienu no ieganstiem tam, lai eitanāzija kļūtu par atļautu lietu arī viņu valstī.
“Es vēlētos, lai viņi to saprastu,” viņš piebilda.
“Man jau ir 104 gadi, tādēļ uz šīs pasaules man vairs nav daudz laika. Ar laiku mana veselība var mani pilnībā pamest, padarot ikdienu aizvien briesmīgāku un briesmīgāku.”
