Ārkārtīgi netīra meitene palūdza viņai nopirkt ziepes. Tas, kas atklājās vēlāk… pat ienaidniekam nenovēlēsi!

Stāsts norisinājās vairāk nekā pirms gada. Stāvēju veikalā – saimniecības preču nodaļā. Tajā brīdī nodaļā ienāca ļoti netīra jauna meitene, pēc ārējā izskata varētu pat teikt, ka bezpajumtniece.

Meitene man palūdza, vai es nevarot nopirkt viņai ziepes. Viņa man ar lūdzošām acīm norādīja uz vislētākajām ziepēm, kādas plauktā bija atrodamas. Iedevu viņai naudiņu, lai var tās nopirkt, pēc tam es nespēju pretoties, tādēļ mazliet pavēroju meitenes gaitas. Viņa gāja garām pārtikas produktu stendam, uz pāris sekundēm pie tā piestāja, ar sāpju pilnām acīm palūkojās uz ēdienu, tad devās tālāk. Man viņas kļuva tik ļoti žēl… Radās neviltots jautājums, kā tik jauna sieviete (ap 25 gadiem) varēja atrasties tādā situācijā.

Es nopirku pāris bulciņas un mēģināju viņu noķert. Mēs mazliet pasēdējām uz soliņa, meitene paēda, tad sāka stāstīt, kā viņai 18 gados uzradies draugs, kas mudinājis viņu pārvākties dzīvot kopā. Viņa, protams, dikti to gribēja, taču māte esot bijusi ļoti barga un strikta sieviete, tādēļ meitai veikt šādu rīcību nav pieļāvusi. Sava tēva liktenis meitenei nebija zināms. Ģimenē norisinājās milzīgs strīds, viņa pārvācās pie sava puiša, taču jau pēc neilga laika viņam meitene apnikusi un viņš viņu izdzinis laukā. Māte nespēja pieņemt meitas rīcību, tādēļ atpakaļ pie sevis viņa viņu nepieņēma. No sākuma viņa kādu laiku mitinājās pie draugiem, taču ar laiku sāka kaunēties no tā un vienkārši pārcēlās dzīvot uz ielas.

Mani šis stāsts tik ļoti šokēja. Neskatoties uz meitenes stāvokli, es viņu atvedu pie sevis, mēs izmetām viņas netīrās un nodriskātās drēbes, es apstrādāju viņas galvas ādu ar petroleju (gadījumā, ja viņai bija utis), viņa nomazgājās, izmazgāja zobus un es viņai apgriezu matus (salīdzinoši īsus, jo viņas mati bija dikti bojāti), iedevu viņai naudu un savas vecās, sen nevajadzīgās drēbes un mantas. Viņa aiz pateicības nezināja ko darīt, tādēļ sāka raudāt. Kad meitene bija devusies prom, piezvanīju saviem draugiem, lai pastāstītu notikušo. Mēs ar draugiem sākām īrēt viņai ne pārāk dārgu dzīvoklīti, draugs palīdzēja viņai iestāties darbā par apkopēju vienā no tuvākajiem lielveikaliem.

Jūs pat nevarat iedomāties, cik viņa bija laimīga un pateicīga! Mums arī, protams, bija tik ļoti patīkami, ka mums bija iespēja palīdzēt nelaimē nonākušam cilvēkam. Pēc tam komunikācija ar viņu kļuva aizvien retāka un retāka, līdz mēs vispār pārtraucām komunicēt. Kādu dienu es viņu nejauši satiku veikalā. Viņa tik labi izskatījās – viņa bija mazliet pieņēmusies svarā, veselīga, skaista un kopta. Kad viņa mani ieraudzīja, viņa aiz laimes iespiedzās un metās mani apskaut.

Viņai tagad viss ir vislabākajā kārtībā – parādījies draugs, viņa pašlaik strādā par kasieri, taču uzskatu, ka tas ir īslaicīgi. Mēs ar viņu nākošnedēļ dodamies uz teātri. Viņa pati nopirka biļetes – gribēja mums izteikt pateicību.

Draugi – dariet labas lietas! Netīri bezpajumtnieki, kurus redzat uz ielām, nav sabiedrības pabiras, bet gan visparastākie ļaudis. Katram no viņiem ir savs stāsts. Es šoreiz nerunāju par tiem, kas tiešām ir izvēlējušies savu laimi meklēt pudelē. Reizēm tieši jūsu sniegtais eiro var palīdzēt viņiem tajā dienā izdzīvot, bet mazliet uzmanības – iespējams, palīdzēs viņiem sākt pavisam jaunu dzīvi!

Jūs iedvesmoja mūsu stāsts? Tad neaizmirstiet ar to dalīties!

Avots: vkurelife.com


 

Līdzīgi raksti

2 komentāri

  1. kaarleens
  2. Anete

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *