Ābolu sēkliņas cīņā pret vēža šūnām! Kāpēc ārsti desmitiem gadu klusē!

Vienkārša ābolu sēklu, ķiršu vai аprikozes kauliņu, vai pat rūgto mandeļu pieminēšana bieži izraisa paniku vai dusmas.

Lieta tāda, ka viņos ir ciānkālijs. Sanāk, ka bažas ir attaisnots, vai ne?

Patiesībā tās ir baumas, kas uzrodas no nekurienes. Pietiek tikai ielikt GOOGLE vārdu „cianīds”,  kopā ar kādu no šiem produktiem, un jūs redzēsiet daudzus rakstus, kur par šīm sēklām un riekstiem raksta briesmu lietas.

Tomēr vairākums autoru atzīst, ka priekš tam, lai saindētos, ir vajadzīgs milzum daudz kauliņiņu, sēklu, vai rūgto mandeļu.

Šādas bailes parādās zināšanu trūkuma dēļ.

Viela, kas satur ciankāliju, saucas amigdalīns.

Kas ir amigdalīns?

Tūkstošiem cilvēku ēd аprikožu kodolus, lai izārstētu vēzi. Viņi nemirst no saindēšanās ar cianīdu. Viņi atveseļojas bez negatīvām blaknēm. Viņi katru dienu vairākus mēnešus apēd desmitiem sēklu.

Tad kāpēc šie cilvēki nav saindējušies?

Amigdalīns sastāv no 4 molekulām. No tām divas — glikozes molekulas. Pārējās divas — cianīds un benzaldehīds.

Pēdējās 2 briesmīgās vielas, sāk darboties tikai vēža šūnās. Citos gadījumos viņas paliek аmigladīnā un izvadās no organisma.

Lieta tāda, ka vēža šūnām skābekļa vietā  enerģijas iegūšanai nepieciešama cukura (glikozes) fermentācija .

Tādējādi vēža šūnas piesaista amigdalīnu, lai iegūtu glikozi, bet iet bojā, kad no šī savienojuma izdalās cianīds un benzaldehīds.

Glikoze – tā ir ēsma. Vēža šūnās ir fermenti, kuru nav veselās šūnās, beta – glukozidāzes.

Beta – glukozidāzes „atbloķē” amigdalīnu, tā ielaižot nāvējošus toksīnus vēža šūnās iekšā.

Аmigladīnu uzņem tikai vēža šūnas. Normālās, veselās šūnas to dara. Lielākā daļa ne-vēža šūnu satur citu fermentu, ko sauc par radonēzi.

Izmantojot radonēzi brīvās cianīda molekulas savienojas ar sēra molekulām. Līdz ar to, izveidojas nekaitīgi cianīdi, kuri izvadās no organisma ar urīnu.

Tieši par to teikts rakstos, kas norāda, ka organisms viegli izvada nelielu cianīda daudzumu.

Bet visi klusē par amigladīna priekšrocību, jo farmācijas kompānijām nav izdevīgi popularizēt to faktu, ka Laetrīls vai B17, ko satur aprikožu kauliņi, var izārstēt vēzi.

Kāpēc to aizliedza?

Laetrīlu vai B17 vēl 1952.gadā izpētīja pētnieks, doktors Ernsts Кrebbs no Sanfrancisko.

Zinātnieks pierādīja, ka šo vielu satur aprikožu kauliņi, un tā var palīdzēt vēža slimniekiem.

Doktors Krebbs Laetrīlu izmēģināja uz sevis, lai pierādītu, ka šī viela ir pilnīgi droši, bet doktors Džons Ričardsons pierādīja šīs metodes efektivitāti, ārstējot dažus vēža slimnieku Sanfrancisko.

1971. gadā Laetrīlu aizliedza. Doktors Ričardsona aicināja žurnālistu G. Edvardu Griffinu popularizēt Laetrīlu vai B17, ko var iegūt no aprikožu kauliņiem.

Griffins atklāja, ka Laetrīls izmēģinājumi Sloun – Kettering institūtā, kuru rezultātā aizliedza šo vielu, bija fiktīvi.

Sloun – Kettering pārstāvis doktors Ralfs Mosa atteicās melot par Laetrīlu un pārtrauca līgumu ar institūtu.

Viņš nodeva Griffenam slepenos dokumentus, kas zinātniski parāda, ka Laetrīls patiešām palīdz cīņā ar vēzi.

Rezultātā Griffins uzrakstīja grāmatu  „Pasaulē bez vēža”, kurā varat uzzināt vairāk par šīs slimības ārstēšanu ar amigladīna palīdzību.

Šī metode nav popularizēta, taču aprikožu kauliņi pagaidām nav aizliegti. Cīņas laikā ar vēzi jebkurām metodēm pilnībā atsakaties no cukura.

Lūdzu, DALIETIES ar šo informāciju ar draugiem. Tas var glābt dzīvību kādam no viņiem.

Avots: zacep.com


 

Līdzīgi raksti

Leave a Reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *